Sikšņu pamatskolas direktora vietniecei Vijai Būdai jauns gads sākas septembrī, kad kopā ar skolēniem viņa ver klases durvis. Lai gan darba skolā netrūkst arī vasarā, tas ir pavisam citādi, kad telpās nedzird čalas un smieklus, nejūt mūžīgo nemieru.
Sikšņu pamatskolas direktora vietniecei Vijai Būdai jauns gads sākas septembrī, kad kopā ar skolēniem viņa ver klases durvis. Lai gan darba skolā netrūkst arī vasarā, tas ir pavisam citādi, kad telpās nedzird čalas un smieklus, nejūt mūžīgo nemieru.
“Šis man ir jau 26. mācību gads, kaut gan nekad nedomāju, ka būšu skolotāja. Skolas laikā vēlējos kļūt gan šofere, gan ārste, bet izmācījos par grāmatvedi. Tiesa, jau tehnikumā man teica, ka neesmu īstajā vietā. Acīmredzot pasniedzēji tā secināja, vērojot manis vadītā literatūras pulciņa darbu. Un viņiem bija taisnība. Kad atnācu strādāt uz Virešu kolhozu un iegāju kantorī, uzreiz sāku žāvāties. Nevarēju iedomāties neko tik garlaicīgu kā grāmatveža darbu,” smejoties atceras Vija.
Nedomāja strādāt skolā
Divus obligātos gadus pēc tehnikuma beigšanas viņa nostrādāja par grāmatvedi, tad stājās universitātē. Izrādās, ka nepareizajā izvēlē vainojamas derības ar draudzeni. “Saderējām, kur var apgūt grāmatveža profesiju. Zaudēju, tāpēc kopā ar draudzeni braucu uz Zaļenieku tehnikumu. Viņa joprojām ir grāmatvede savā firmā, bet man šī prasme noder zemnieku saimniecībā,” atzīst V.Būda.
Šis gadījums apliecina, cik Vija ir impulsīva. Tomēr iesākto nepamet, turklāt sevišķi neuztraucas, jo zina – ar stipru gribu visu spēj.
Jā, kantorī viņai nepatika. Vīrs strādāja skolā, turklāt trūka skolotāju. Izglītības pārvaldes vadītāja palīdzēja izšķirties, tāpēc Vija mācīt bērnus sāka pat bez augstākās izglītības. “Pēc universitātes Filoloģijas fakultātes beigšanas pirmie darba gadi bija šeit, tolaik skolā bija tikai trīs klases. Pēc tam vīrs bija direktors Gaujienas internātskolā, tāpēc arī es strādāju tur. Kad Sikšņos veidoja deviņgadīgo pamatskolu, atgriezāmies,” atceras V.Būda. Viņa atzīst, ka tagad skolotājs vairāk ir kā padomdevējs. Bērni pieņem padomus, ja tie doti it kā nemanot, ja izdodas panākt, ka šī doma radusies viņiem pašiem.
Prasa vien to, ko var izpildīt
“Laikam esmu diezgan prasīga skolotāja. Tomēr prasībām ir jābūt tādām, kuras var izpildīt,” uzsver skolotāja. Tas attiecas arī uz skolotājiem. Prasības viņiem bija tik augstas, ka tagad jūtams pedagogu trūkums. Aizgāja ļoti labi skolotāji, kuri ir jau pusmūžā, bet nebija ieguvuši pedagoģisko izglītību. Tagad atkal var strādāt bez tās, tikai jāiziet kursi un pēc tam divu gadu laikā jāiestājas augstskolā, lai iegūtu pedagoģisko izglītību.
“Tas jau nav normāli, ka bez augstākās izglītības nedrīkst bērnudārza audzēknim dibenu noslaucīt. Tagad sola, ka 2010.gadā pedagoga alga būs 500 lati, bet citās profesijās strādājošiem tā droši vien būs jau 1000 latu. Turklāt par skolotāju nevar strādāt kurš katrs cilvēks!” uzsver Vija.
Vija ir pārliecināta, ka labs skolotājs prot atrast kontaktu ar bērniem. Dažkārt dzirdēts, ka mācību priekšmetu pasniedzēji uzskata – viņiem ir tikai jāmāca, nevis jāaudzina.
V.Būda spriež, ka tas nemaz nav iespējams, jo skolotājs audzina ar visu: ar savu uzvedību, ar attieksmi pret skolēniem un pieaugušajiem, ar emocijām, kuras ne vienmēr var apslēpt. Vija ir patiesa, tas ir redzams un jūtams. Ja viņa smejas, tad no sirds. “Protams, būtu labi, ja skolotājam nevajadzētu karot par disciplīnu. Tomēr pamatskolā nevar pieļaut, ka skolēni trokšņo vai traucē darbu stundā,” saka Vija.
Klases audzinātāja arī sabar
Lai gan viņa ir direktores vietniece un pagājušajā mācību gadā slodzes dēļ atteicās audzināt klasi, tagad viņa atkal ir klases audzinātāja, turklāt apvienotā – 5./7.klasē. “Patiesībā tas ir nenovērtējams darbs. Mājās ir vecāki, ar kuriem var runāt par visu, bet skolā – klases audzinātājs. Tas uzklausa, atbalsta, pamudina, arī sabar un dusmojas. Tomēr manas klases bērni vienmēr ir vislabākie, tāpat kā vecākiem – savējie. Reizēm tas varbūt ir pat neapzināti, bet tieši tā to izjūtu,” skaidro V.Būda.
Divas savas klases viņa atceras ar īpašu mīļumu, jo to skolēnus audzināja no 4. līdz 9.klasei. Vija domā, ka tā arī vajadzētu, jo vēlāk neveidojas tik ciešs kontakts un savstarpēja pieķeršanās.
“Šovasar pamatskolu beigušie devītie man bija ļoti tuvi. Viņi mani par audzītāju sauca, lai gan nebiju ar viņiem līdz galam. Tāpat joprojām ar siltumu atceros tos jauniešus, kuri tagad sāk studijas. Dažiem jau pašiem ir bērni, bet vēl atceros, kā viņi nāca ciemos uz māju, kad bija mana dzimšanas diena,” stāsta Vija.
Palīdz īstenot bērnu idejas
Kopā iets ekskursijās, pārgājienos, pētīti vietvārdi… Dažreiz liekas, ka bērnu idejas ir neprātīgas. Kad skolotāja tās apdomā un nedaudz piezemē, tad idejas īstenot ir saistoši visiem.
“Tā taču tomēr bijusi viņu ideja! Ar bērniem nekad nevar būt vecs, jo nekad nav garlaicīgi. Nav iespējams žāvāties,” jau atkal smejas Vija. Sevišķi aizraujošas ir projektu nedēļas. Sikšņu skolai izveidojusies sadarbība ar Zinātņu akadēmija, turklāt Vija uzskata, ka tā savā darbā daudz vairāk varētu izmantot skolēnu pētījumus.
Viņas skolēniem interese par vietvārdiem radusies, ejot pārgājienos. Kāpēc vietai ir tieši tāds nosaukums? Piemēram, Ilzes kalns. Varētu domāt, ka tas vārdu guvis no kādas skaistas meitenes. Tāda, protams, bijusi pirmā versija. Tomēr noskaidrojies, ka barona ķēvei bijis šāds vārds. “No vecākiem cilvēkiem uzzinājām ne tikai vietvārdu izcelsmi, bet arī daudz interesantu nostāstu. Tagad vācam materiālus par Kārli Ulmani Virešu pagastā, lai piedalītos konkursā. Bijām arī viņa dzimtajās mājās “Pikšās”,” norāda skolotāja.
Teātrī gūst prasmi uzstāties
Viņas audzēkņi aktīvi iesaistās konkursos. Tajos viņi gūst pieredzi, tāpēc jūtas droši dažādos pasākumos. V.Būda vada skolas teātri, jo arī tajā darbojoties, gūst prasmi ne tikai runāt, bet arī brīvi justies uz skatuves un publikas priekšā.
“Ārpus skolas nevaram izcelties ar lugu iestudējumiem, bet spēlējot teātri, dejojot un dziedot, bērni atraisās. Tas viņiem palīdz projektu aizstāvēšanā un konkursos. Ne velti mūsējiem labi veicās konkursā “Gaišākā galva”,” uzskata V.Būda.
Skolotāja izmanto katru iespēju aizvest bērnus ne tikai uz rajona, bet arī uz valsts mēroga pasākumiem.. Labi panākumi ir gūti skatuves runas konkursos un olimpiādēs.
Vija pati spēlējusi teātri kopš mācībām tehnikumā. Kāpēc? Viņa vairs neatceras, jo tas esot bijis sen. Vadīja arī pagasta amatierteātra kolektīvu, bet tagad “lielo teātri” esot metusi malā. Slodze skolā un arī savā bioloģiskajā saimniecībā ir pārāk liela, tāpēc no kaut kā jāatsakās. “Vakarā esmu tik nogurusi, ka nav vairs dzirksteles lugas iestudēšanai. Tā nav iespējams mācīt teātri,” secina viņa.
Labi jūtas zirga mugurā
Kas paliek relaksācijai pašai? Tas ir sporta zirgs, kuru izjādēm iegādājusies Būdu ģimene. Ar to aizrāvušies visi, pat pieaugušie bērni brīvdienās steidzas uz mājām, lai izjātu ar Maiju. Vija smejas, ka tāpat kā barona zirgam ir sievietes vārds.
“Sākumā ļāvu iet lēnā solī, bet tagad var arī skriet riksītī. Vīrieši pat auļo. Tas ir labāk nekā sēdēt pie televizora vai datora,” apgalvo Vija.
Zemnieku saimniecībā “Ķelles” audzē kartupeļus un gurķus. Vakaros pienāk tumsa, kamēr novāc produkciju. Interesanti, ka gurķi iesēti tikai 16.jūnijā, pēc izlaiduma.
“Par mums smējās. Paši arī domājām – sēt vai nesēt. Tomēr izrādījās, ka bija īstais laiks, jo līdz ar gurķu ziedēšanu sāka līt. Citiem gurķi nokalta, bet mums ir laba arī kartupeļu raža,” secina V.Būda.
Viņas saimniecība ir starp sakoptākajām pagastā. Kad visur ieviesta kārtība, tad sakopšanas darbi ir laba atslodze.
Bērni dāvina atpūtu pilīs
Bērni ir pilngadīgi, pašiem jau bērni. Kad brīvdienās visi sabrauc, tad pie galda sēžas deviņi cilvēki. “Viens dēls apgūst pavāra specialitāti Smiltenes tehnikumā, otrs – Lauksaimniecības universitātē uzņēmējdarbību lauksaimniecībā. Viņš ir apzaļumošanas firmas īpašnieks. Trešais dēls ir Cēsīs. Kad vajag, visi steidzas palīgā,” lepojas māte. Tā kā ģimene ir liela, kopā sanākšanu un svētku ir daudz. Bērni vecākiem kāzu jubilejā dāvina ceļojumu uz Latvijas pilīm.
“Tiesa, nekad iepriekš nezinām, kurā pilī 4.februārī būsim. Tur ir noīrēts numurs, kur varam atpūsties. Šoziem bijām Bīriņos, pirms tam – Dikļos,” saka V.Būda.
Vija un Jānis Būdas ir bijuši vedēji daudzās kāzās, bet nu gan vairs neejot. Pašiem vēl ir divi brīvi dēli, kuriem ir meitenes, tātad – gaidāmas kāzas.
