Mēneša sākums daudziem asociējas ar frāzi „tuvojas algas diena”.
Mēneša sākums daudziem asociējas ar frāzi “tuvojas algas diena”. Protams, prieks par tuvojošos algas dienu ne vienmēr ir saistīts ar jautājumu par izdzīvošanu, taču sajūta, ka kuru katru brīdi maciņš var papildināties ar jauniem ienākumiem, ir tik neatvairāmi satraucoša.
Tiesa, iespējamie veidi, kā katrs ar šiem ienākumiem rīkojas, ir ļoti dažādi. Ir cilvēki, kuri ļoti prātīgi izvērtē to, ko viņi var atļauties pirkt vai ko nevar, pat tad, ja ar visu tērēšanos naudas dzīvošanai pietiktu līdz nākamajai algai. Ir arī tādi, kuri atliek sev dzīvošanai pašu minimālāko summu, pārējo krājot kādam lielākam pirkumam vai vienkārši nodrošinoties pret nebaltām dienām.
Savukārt ir arī tādi, kas spēj iztērēt visus savus mēneša ienākumus vienā mirklī, nedomājot par to, kas būs pēc tam, un darot to ar tādu vieglumu, it kā algas diena būtu ikdiena. Atzīšos, ka pie šiem cilvēkiem piederu arī es, jo naudai manās acīs ir tikpat liela vērtība, cik tam neatvairāmajam priekam par iespēju ieiet veikalā un nopirkt visu, ko sirds kāro.
Daži to noteikti uzskatīs par vieglprātību, jo ir visai neapdomīgi ļauties mirkļa iespaidiem, it sevišķi tad, ja es kļuvis pats par savas dzīves noteicēju, tomēr… Tikpat neapdomīga manās acīs ir cilvēku tieksme aizliegt sev to, ko patiešām gribas.
Galu galā arī ļaušanās neapdomībai ir sava veida sevis lutināšana, kas nereti sniedz daudz patīkamākas sajūtas nekā rūpīgi pārdomāti gājieni. Turklāt cilvēks, kurš ļaujas mirkļa iespaidiem, vistiešāk apliecina, ka dara to nevis tāpēc, ka tā vajag, bet gan tāpēc, ka tieši tajā brīdī to gribas visvairāk.
Līdz ar to visiem tiem, kuri jau ir sagaidījuši savu algas dienu vai tikai vēl gaida, gribētos novēlēt, lai izdodas kaut vienu reizi izbaudīt skaisto tērēšanās prieku.
