Pēc karavīru zvēresta došanas ceremonijas Alūksnes Kājnieku skolā, kurā piedalījās Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš.
Pēc karavīru zvēresta došanas ceremonijas Alūksnes Kājnieku skolā, kurā piedalījās Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš, aicināju viņu uz sarunu par izmaiņām Nacionālajos Bruņotajos Spēkos, kā arī par valsts politiku un starptautiskajām attiecībām.
Man šermuļi skrien pār kauliem, kad dzirdu sakām, ka karavīri nodod zvērestu. Ja zvērestu nodod, tad sauc pie kriminālatbildības, jo tā ir nodevība pret savu valsti. Pašlaik profesionālā dienesta karavīri ir tādi paši kā citi valsts iedzīvotāji. Viņu iespējas pieteikties dienestā jāvērtē caur darba tirgus prizmu. Karavīriem ir alga, sociālās garantijas, kā arī iespējas iegūt armijā vajadzīgas profesijas un specialitātes, – saka J.Dalbiņš.
Vai profesionālās armijas karavīru sagatavošana notiek labākā kvalitātē?
Tiek veidota sistēma, kurā karavīru sagatavošana notiek vairākos līmeņos. Pēc pamatmācību kursa Alūksnes Kājnieku skolā dod zvērestu un kļūst par karavīriem. Papildu izglītība ļauj iegūt specialitāti. Alūksnes Kājnieku skola kā mācību centrs ir ļoti svarīga šajā procesā, tāpēc nepieciešams sakārtot infrastruktūru, izveidot sporta bāzi, kā arī nodrošināt visu nepieciešamo šaušanas nodarbībām un autoapmācībai. Paredzēts ierīkot vēl vienu mācību poligonu, jo Ādažos mācības kļuvušas intenvākas. Ir iecere paplašināt poligonu Strautiņos. Pašlaik tas aizņem 64 hektārus, bet vajadzētu teritoriju palielināt līdz 3000 hektāriem.
Vai interese par iespēju dienēt profesionālajā armijā ir tikpat liela kā sākumā, kad veidojās pat rindas?
Situācija nebūt nav tik rožaina. Nesen zvērestu Alūksnes Kājnieku skolā deva 15 karavīri, bet nākamajā mācību kursā Alūksnē būs tikai astoņi karavīri. Jokoju, ka celtniecībā var prasīt 500 latu algu, ja strādnieks atšķir cirvi no āmura. Diemžēl ne Valsts policijā, ne Bruņotajos Spēkos dienestu sākušajiem tādas algas nav. Turklāt atbildība un slodze ir liela, bet finansiālais ieguvums – salīdzinoši mazs. Protams, daudzi izvēlas darbu, kur lielāku algu var saņemt ātrāk un ar mazāku piepūli. Tiesa, vajadzētu ņemt vērā, kas armijā tiek nodrošināts papildus algai. Prioritāras ir programmas, kas ir saistītas ar Bruņoto Spēku algu reformu un pensijas sistēmas uzlabošanu.
Varbūt izvēli ietekmē arī tas, ka mūsu karavīriem jādodas miera misijās, kur var zaudēt dzīvību. Profesionālajā armijā tā vairs nav brīvprātīga izvēle.
Jā, brīvprātības princips bija tad, kad nebija profesionālas armijas. Savu izvēli karavīri izdara tad, kad stājas Nacionālo Bruņoto Spēku dienestā. Pēc tam ir jādodas turp, kur viņus sūta. Šobrīd izvēle notiek saskaņā ar to, kādas karaspēka vienības nosūtīšana ir paredzēta līgumos ar NATO partneriem. Irākā atrodas kājnieku rota, kuras rīcībā ir transporta līdzekļi un bruņotas automašīnas “Hammer”. Tās karavīri nav salasīti, bet ir šīs rotas sastāvā. Irākas misiju nav paredzēts pagarināt, tāpēc rotu rotācija tiek pārtraukta. 20.jūnijā mūsu puiši atgriezīsies mājās. Nākamā misija būs Afganistānā, kur dosies speciālistu vienība. Komplektējot šādas speciālas vienības, ir iespēja izvēlēties piemērotākos speciālistus.
Valstī trūkst policistu, ugunsdzēsēju, izrādās – samazinās arī to skaits, kuri vēlas būt profesionālā dienesta karavīri. Vai veidojas krīzes situācija?
Mūsu valstī krīze ir visur. Skolotāji nav apmierināti ar algu. To paredzēts pakāpeniski palielināt, tomēr tas daudzus neapmierina. Tieši tāpat ir policijā, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Kaut kas ir risināts, bet visiem gribas straujāku atlīdzības pieaugumu. Diemžēl reālās finanšu iespējas nosaka tempu, kādā iespējams palielināt algas. Valdība izstrādājusi plānu inflācijas apturēšanai, bet tā īstenošana droši vien būs sāpīga. No savas pieredzes varu teikt – ja ir pacietība un neatlaidība jautājumu risināšanā, tad rezultāts būs. Nav jau tā, ka lietas virzītos atpakaļgaitā. Šobrīd par karavīru mācībām mūsu Bruņotajos Spēkos interesējas vecākās NATO dalībvalstis, tās vēlas pārņemt pieredzi. Lai gan citās valstīs policisti ir labāk ekipēti un atalgoti, tiek atzīts, ka mūsu policistu pieeja un metodes ir labākas un pareizākas. To apliecina atbalsts Igaunijai masu nekārtību laikā, kad kaimiņvalstī pārvietoja pieminekli Otrajā pasaules karā kritušajiem Padomju Armijas karavīriem.
Vai piekrītat, ka Latvijas Saeima novēloti pieņēma deklarāciju Igaunijas atbalstam?
Tāds iespaids varbūt rodas, bet ir vajadzīga noteikta lietu kārtība, kā to darīt. Izlasot “Jaunā laika” piedāvāto deklarācijas projektu, uzskatīju, ka tādā variantā deklarācija stāvokli neuzlabotu, bet vēl vairāk saasinātu. Turklāt – vai mums vienmēr ir jābūt pirmajiem un ātrākajiem? Domāju, ka tā var ātri kļūdīties. Protams, mēs atbalstām igauņus un katras valsts tiesības rīkoties bez ārējas iejaukšanās. Ja nepārkāpj starptautiskas tiesības un normas, tad nav iemesla neko pārmest.
Loģiska šķiet arī valdošās koalīcijas vēlme izteikties diplomātiski, lai netiktu apdraudēta Latvijas – Krievijas robežlīguma ratifikāciju.
Vai tad robežlīguma ratifikācija ir tikai Krievijas interesēs? Mēs gribam panākt savai valstij labvēlīgu risinājumu, kas pirmām kārtām dotu bonusus Latvijai. Jā, es atbalstu igauņus. Tomēr būsim godīgi un atklāti – viņi darītu tieši tāpat, vispirms domātu par savu valsti un tikai pēc tam par atbalstu kaimiņiem. Esam teikuši paldies igauņiem par palīdzību atgūt brīvību un atcerēsimies to mūžam. Tomēr šinī situācijā ir jāpieņem lēmums, kāds būtu labākais Latvijai. Ja valsts būs viens enerģētikas nodrošināšanas posms Eiropai, tad mūsu akcijas celsies.
Ja atzīstam, ka visu armiju kritušie ir pelnījuši cieņu, tad droši vien vajadzētu nolikt ziedus ne tikai Brāļu kapos, bet arī kritušo padomju karavīru atdusas vietās. Daudzi iesaistās vācu karavīru kapu meklēšanā, apkopj viņu atdusas vietas. Vai tādu pašu attieksmi nav pelnījuši bijušās Padomju Savienības pusē karojošie?
Es kā virsnieks uzskatu, ka karavīri ir instruments katras valsts politiskās varas rokās. Viņi izpilda to, ko tā prasa. Turklāt vajadzētu atcerēties, ka vissmagākās politiskās kļūdas parasti cenšas atrisināt ar ieroču palīdzību. Tas nozīmē, ka karavīri izpilda tikai savu pienākumu. Ja mēs tā attiecamies pret šīm lietām, tad katram karavīram ir tiesības dusēt mierā. Par pieminekļiem, viena, otra vai trešā režīma uzstādītājiem… Nacistiskā režīma, kas tika tiesāts Nirnbergā, pompozie pieminekļi pazuda, to vairs nav. Taču tas neliedz Rīgā un citās pilsētās atrasties vācu karavīru kapiem, kuri ir sakopti. Tomēr tur nevajag rīkot politiskas manifestācijas. Kas attiecas uz otru – komunistisko – režīmu, tas nav tiesāts. Mūsu galvenais uzdevums būtu panākt, lai tiktu nosodīta arī otras kara izraisītājas valsts ideoloģija, nevis demontēt pieminekļus. Tad mēs iegūtu dvēseles mieru un neiesaistītos politiskos strīdos, sadursmēs.
Latvijas deputāti Eiropas Parlamentā kopā ar Lietuvas, Igaunijas un Polijas deputātiem aktīvi cenšas panākt komunistiskā režīma nosodījumu. Diemžēl līdz šim bez panākumiem.
Šajā ļoti smagajā jautājumā ir panākts liels progress. Eiropas Parlamentā šobrīd tiek saskaņoti viedokļi, kā šo jautājumu virzīt tālāk. Ir dažādi varianti deklarācijai. Notiek diskusija, vai atbalstīt Lietuvas sagatavoto deklarācijas variantu. Tas ir smagi. Vēsture it kā ir uzrakstīta, tāpēc daudzi uzskata, ka var dzīvot mierīgi, ja pašus karš un represijas nav skārušas. Tā ir mierīgāk. Tomēr patiesa vēsture nav uzrakstīta, un puspatiesības ir vissliktākās.
Vai Latvijas iestāšanās par komunistiskā režīma nosodījumu varētu ietekmēt robežlīguma ratifikāciju Krievijā?
Neredzu pamatu bažām. Tādā gadījumā jebkas var ietekmēt robežlīguma ratificēšanu, ja otra puse meklēs iemeslus un nevēlēsies to darīt. Var jau būt, ka pieļaujam kļūdu vai kaut ko darām nepareizā secībā, bet mērķis ir viens – panākt vēsturiskās patiesības atzīšanu. Tas ļautu mierīgi gulēt abās frontes pusēs karojušajiem un dzīvot dzīvajiem. Tajā pašā laikā vēlamies, lai mūsu kaimiņu attiecības ar Krieviju ir skaidras un noteiktas. Nepieciešama starptautiska vienošanās par robežu.
Kā vērtējat, vai Krievija ir tikpat ieinteresēta robežlīguma ratificēšanā?
Krievija ir milzīgi liela. Turklāt valstī gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Mums ir skaidrs, ka prezidents šajā valstī ir varas simbols. Ja šobrīd ir jūtama ieinteresētība par robežlīgumu un atzīts, ka Krievija ir gatava to ratificēt, tad šis ir vēsturisks moments. Kaimiņus neviens neizvēlas – kādi ir, tādi ir.
