Astoņi jaunības gadi no alūksnietes Mirdzas Lāces dzīves ir pazuduši un nav atgriežami.
Astoņi jaunības gadi no alūksnietes Mirdzas Lāces dzīves ir pazuduši un nav atgriežami. 1949.gada 25.marta naktī zaldāti viņu kopā ar ģimeni izveda no dzimtajām mājām, neko nepaskaidrojot un nesakot, vai vispār kādreiz varēs tajās atgriezties. Bet – viņa izdzīvoja, viņa atgriezās…
M.Lāce atzīst, ka viņas paaudze ir ļoti sliktā laikā dzimusi un tai nežēlīgi daudz kas ir laupīts. M.Lāce bija vēl skuķis, kad sākās karš. Tam sekoja bēgļu gaitas, izvešana, astoņi grūtas dzīves, darba gadi Sibīrijā, un tikai tad viņa drīkstēja atgriezties savā dzimtenē.
“Ko es dzīvē esmu redzējusi? Mana jaunība ir pazudusi, aprakta – it kā nebūtu bijusi, salīdzinājumā ar to, kādas tagad jauniešiem ir dzīves iespējas. Kad mēs kara laikā gājām skolā, visu nedēļu dzīvojām Bejas skolas internātā, uz kuru bija jābrauc jau svētdienas pēcpusdienā. Biju beigusi Bejas septiņgadīgo skolu un iesniegusi dokumentus Rankā. Bet tur tie arī palika, jo sākās izvešana. Sibīrijā bija mana izsapņotā skola,” ironizē M.Lāce.
M.Lāce ir dzimusi 1928.gadā, viņas vecāku mājas ir Jaunalūksnes pagasta Visikumā. “Mamma bija sastrīdējusies ar ciema priekšnieku, jo tēvam bija divi zirgi. 25.marta naktī, pusdivos, pieklauvēja pie durvīm krievu zaldāti, pavēlēja celties un ģērbties. Brālim bija tikai 14 gadu, bet gadu jaunākā māsa jau bija arestēta un atradās Rīgas Centrālcietumā. Mums atļāva paņemt personīgās mantas un teica tik to, ka izsūtīs uz attālu apgabalu. Ar mūsu pašu zirgiem aizveda vispirms uz Annas muižu, kur kalniņš jau bija pilns ar tādiem pašiem kā mēs. Tas bija miglains rīts, bet, saulītei rietot, piebrauca arī mums paredzētās kravas automašīnas. Mūs sadzina tajās un aizveda uz Gulbenes staciju, kur savukārt sadzina vagonos. Vienīgi ģimenes nešķīra kā 1941.gada izvešanās. Otrā rītā, saulītei lecot, mūsu vilciens sāka kustēties. No vagoniem metām ārā zīmītes, ko labi cilvēki pēc tam bija atraduši,” atceras M.Lāce.
Mirdzas Lāces mammas māsa mīlestības pēc kopā ar citiem latviešiem iebēga mežā.
“Viņu jau divas reizes bija saņēmusi ciet čeka un piedraudējusi – vai nu lai iet par aģenti, vai arī… Viņa negribēja būt nodevēja, jo bija patiesa savas zemes patriote. Viņas iecerētais nebija dienējis ne krievu, ne vācu armijā, tādēļ cita ceļa nebija, kā pazust. Kad mūs izsūtīja, viņa man rakstīja vēstules uz Sibīriju, bet tās visas bija drūmas.
Viņu tomēr nogalināja 1951.gada 8.novembrī netālu no Zaicevas mežā. Tas nebūtu noticis, ja nodevēji nebūtu atklājuši viņu atrašanās vietu,” saka M.Lāce.
Pārtika no zāles
Iebraucot Sibīrijas lāgerī, priekšā jau bija tūkstošiem cilvēku. Vilciens, ar kuru brauca, bija bezgalīgi garš.
“Mūsu vagons bija apmēram 47. aiz tā – vēl tikpat. Bet vagoni bija lieli. Tagad Alūksnes stacijā stāv viens vagons, kas līdzinās tam, ar kādu mēs braucām, tikai tas bija lielāks. Vagonos divās kārtās bija nāras, bet logu – nebija,” saka M.Lāce.
Lāgerī viņi pavadīja vairākas dienas, tupot uz savām mantām, bet lāgera priekšnieki vēl izsmēja – esot ekskursijā atbraukuši…
“Mani ar ģimeni aizsūtīja 30 kilometrus no Tomskas uz kolhozu. Katrā kolhozā bija piecas latviešu ģimenes un citi cilvēki, dažādu tautību, kas arī tur savulaik tikuši izsūtīti. Mēs tikām tatāru kolhozā, kur dzīvesvietai mums divām ģimenēm ierādīja čugunku. Sākoties pavasarim, sākām ēst zāli, jo līdzpaņemtais sen bija apēsts. Izspiedām sulu no sasalušiem kartupeļiem, ko atradām, un cepām. Rudenī tēvu norīkoja strādāt kaltēs, no kurienes viņš kabatās slepus mums nesa graudus. Māte sāka strādāt pienotavā, tad atnesa mums kādu sviesta piciņu. Bet pavasarī iestādījām savus kartupeļus, vēlāk mums iedeva savu govi un sākām normālāku dzīvi,” atminas M.Lāce.
Laulības gredzens pret pufaiku
Pēc kāda laika viņu ar draudzeni aizsūtīja uz citu kolhozu, kur divatā bija grūti jāstrādā fermā.
“Kā mēsls bija no lopu dibena laukā, tā sasala, bet mums bija jākasa to nost no grīdas. Abas sēdējām un raudājām. Pēc tam tikām strādāt latviešu celtā kūtī, kur strādāja citi latvieši. Tur mums neliedza dzert pienu, bet cik ilgi to dzersi? Kāda laime bija, kad no Latvijas atsūtīto cukura gabaliņu varēja pienā izkausēt un dzert, jo tik ļoti gribējās kādu saldumu,” skumji saka sirmgalve.
Arī Mirdzas brālis strādāja fermā. Vēl tagad asarām acīs viņa atceras, kā māte novilka no pirksta laulības gredzenu un iemainīja pret pufaiku, lai dēlam būtu ko mugurā vilkt. Esot Sibīrijā, viņu bieži pavadīja bailes – tik lielas, ka pat no savas ēnas bija bail.
“Tā pagāja astoņi gadi, sūri strādājot Sibīrijas fermās. Mana māsa tika notiesāta uz 25 gadiem un nosūtīta uz Madaganu. Kad viņu atbrīvoja, viņa atbrauca pie mums uz Tomsku. Tur dzīvojām visa ģimene kopā, līdz drīkstējām atgriezties Latvijā,” saka M.Lāce.
Viņa atceras, ka vietējie cilvēki bija ļoti atsaucīgi, aicināja dzert tēju, izpalīdzēja, kā vien varēja.
“Arī daba tur bija skaista – kādas skaistas, baltas ievas tur ziedēja! Netālu bija upe, bet savvaļā auga lielas upenes. Taču es vienmēr teicu, ka nomirt Sibīrijā negribu. Tur katrā kalniņā bija kapsēta, kur pāri staigāja arī lopi,” atzīst M.Lāce.
Sagaida kaktuss un sols
Pēc astoņiem gadiem – atkal 25.martā – M.Lāce ar tuviniekiem un Sibīrijā gūtajiem draugiem izbrauca no Tomskas uz Latviju. Viņas ģimeni atbrīvoja jau 14.janvārī, bet uzreiz uz mājām nelaida. Liktenīga sakritība – 25.martā viņus paņēma no tēva mājām izvešanai, un 25.martā viņi no Tomskas izbrauca atpakaļ uz Latviju. Savās mājās Visikumā viņi atgriezās 1957.gada aprīlī.
“Mūsu māja nebija nopostīta, bet tur dzīvoja citi cilvēki. Kolhoza priekšnieks viņiem vēlēja mums atbrīvot divas istabas, bet virtuve bija kopēja. No mūsu mantām bija palicis vien vecs kaktuss un vecs sols. Pēc tam atkal sākās grūts darbs kolhozā – tikai šoreiz Latvijā. Bet man laimējās, jo vietējā avīzē bija sludinājums, ka tipogrāfijā vajag strādnieku. Tur par iespiedēju nostrādāju 17 gadus. Tomēr arī tas darbs nebija viegls, jo vietējās avīzes tirāža bija liela. Pēc tam tiku pelnītā atpūtā, auklēju krustdēla puisīti,” klāsta M.Lāce.
Izsūtīšana uz Sibīrīju M.Lācei daudz ko dzīvē laupīja. Lai arī daudzi puiši viņai pievērsa uzmanību, Sibīrijas grūtajos dzīves apstākļos viņas prāts nenesās uz mīlestību.
“Sibīrijā latviešu meitenes bija godīgas. Kad pārbraucu Latvijā, man bija jau 27 gadi un uz preciniekiem raudzījos kritiski, katram bija sava vaina. Tā mans mūžs ir pagājis darbā un izpostītā agrā jaunībā. Bet es ne uz vienu ļaunu prātu neturu. Krievu armijas zaldāti taču darīja to, ko viņiem lika. Gan Dievs ir sodījis tos, kas latviešiem tik daudz ļauna darīja,” uzskata M.Lāce.
Toreiz asaras nebira
Tagad katru gadu 25.martā viņa kopā ar citiem vīriem un sievām, kam jau ir sirmas galvas, bet kas toreiz bija bērni, satiekas un piemin traģiskos notikumus. “Toreiz man asaras nebira – kaut gribējusi, bet tagad birst – kaut negribi. Kopā ar Alūksnes politiski represēto kluba “Sarma” biedriem noliekam svecītes, ziedus pie Mātes tēla un Alūksnes Lielajos kapos pie pieminekļa tiem, kas nepārnāca. Tad dodamies uz koncertu Alūksnes tautas namā, pēc kura kopīgi mielojamies ar pašu sarūpēto. Reizi gadā dodamies uz Ikšķili, kur vasarā ir Latvijas politiski represēto tikšanās,” saka alūksniete.
M.Lāces atmiņu stāsti ir lasāmi arī grāmatā “Treji vārti” un klausāmi dokumentālajā filmā “Salauztie mūži”.
