Vilmai Meļķei asaras rit pār vaigiem, kad stāsta par 14.jūnija rītu pirms 65 gadiem.
Vilmai Meļķei asaras rit pār vaigiem, kad stāsta par 14.jūnija rītu pirms 65 gadiem.
Viņa atceras katru sīkumu, jo nekas nespēj dziedēt rētu sirdī. Atmiņas arvien no jauna liek smelgt kā nesadzijušā brūcē kaisīta sāls. Dzīvas ir sāpes, izmisums, bailes un vārdos neizsakāmas ilgas pēc mājām Liepnas pagastā, no kurām viņu 12 gadu vecumā izveda kopā ar ģimeni.
“Iepriekšējā dienā paps ar brāli bija aizbraukuši uz Mālupi samalt pēdējos graudus pēc apsēšanās. Visi bija devušies pie miera, bet apmēram pulksten divos klauvēja pie durvīm. Mamma ielaida. Tur bija toreizējais Liepnas pagasta vecākais, viens zaldāts un tāds Vasiļevskis no Viļakas. Tēvu arestēja uzreiz, nolasīja spriedumu, ka esam noziegušies pret padomju valdību, tāpēc ģimene tiek izsūtīta. Protams, neviens neteica, uz kurieni,” stāsta V.Meļķe.
Saule iespīd caur restotu logu
Pagasta vecākais mudināja bērnus celties un ģērbties, bet tie pārbijušies raudāja. “Kā jūs te dzīvojat mežā, tur būs labāk, teica pagasta vecākais. Kāds tur labums!” atceras sirmgalve. Līdzi atļāva ņemt 200 kilogramu mantu un pārtikas, bet māte bija uztraukusies, tāpēc nezināja, ko ņemt un ko atstāt. Maize bija iejaukta muldā, tā arī palika necepta. Nebija, ko līdzi ņemt. Vectēvs atnesa kukuli ceļam.
Automašīnā ģimeni aizveda uz policijas iecirkni pagastā, tur bija jau Kravaļi, Mustari, Andrejevi, Voltnere… Kad lēca saule, visus nogādāja Žīguru stacijā un lika sakāpt restotā vagonā. Tēvu no ģimenes nošķīra. Teica, ka galā visi satiksies, bet tā arī neviens viņu vairs neredzēja. Tikai atmodas gados pēc pieprasījuma arhīvā noskaidroja, ka viņš bija miris tā paša gada decembrī. Māte mira izsūtījumā pēc diviem gadiem, viņai bija tikai 35 gadi, neizturēja smago darbu un dzīvi pusbadā. No citiem liepniešiem Vilma ar brāļiem bija šķirta, kad Krasnojarskas apgabala Nazarovas rajonā izsūtītajiem pretī atbrauca “cilvēku pircēji” no dažādiem sovhoziem un kolhoziem.
Par aiziešanu no darba – cietumā
“Palikām četri bāreņi. Par ko mums tā bija jācieš? Utis mūs ēda, un kājās nebija, ko vilkt. Tas nav izstāstāms tiem, kuri paši to nav redzējuši un pārdzīvojuši. Liepnā mums bija 42 hektāri zemes, dzīvojām pārtikuši. Tēvs bija mežsargs. Viņa lielais grēks bija tas, ka sastāvēja aizsargu organizācijā,” secina V.Meļķe. Sibīrijā nevienam nebija daļas par bāreņiem, jo visiem izsūtītajiem bija smagi, katrs domāja, kā izvilkt kailo dzīvību. Vilma atceras, ka Miķelsone no Alūksnes nomira badā. Viņa gulējusi uz grīdas sapampusi.
“Mēs kādreiz dabūjām pienotavā vājpienu vai biezpienu. Tās maizītes jau maz deva – strādniekam 400 gramu, bērniem – 200 gramu dienā. Kad māte vēl bija dzīva, nesa mājās govju raušus. Tos saberza kopā ar klijām, cepa uz plīts un grauzām. Ko badains neēd un ko pliks nevalkā!” stāsta Vilma. Viņa slauca govis kolhozā, jaunākie brāļi sāka iet ganos. Vecākais strādāja uz traktora. Latvieši bēga no sovhoza uz rajona centru. Sievietes adīja dažādus izstrādājumus, bet 15 gadus vecā Vilma aizgāja strādāt kartupeļu fabrikā. Tur bija jācilā smagās kastes un jāmazgā kartupeļi. Vakarā meitene bija slapja, bet nebija, kur žāvēt drēbes.
“Gadu nostrādāju, domāju – beigas, iešu labāk atpakaļ uz sovhozu,” atzīst viņa. Aizgāja, bet atlūgumu neiesniedza. Pēc vairākiem mēnešiem fabrikas direktors meklēja, kur Vilma palikusi. Par patvarīgu aiziešanu no darba viņu ielika cietumā uz četriem mēnešiem.
Nevēlas atmaksāt ar ļaunu
“Domāju, interesanti, kā tur tagad cilvēki dzīvo. Tāpat vai labāk?” vēlas zināt pensionāre. 1946.gadā ieradās no Latvijas PSR Izglītības ministrijas un pārveda bērnus uz Latviju, ievietoja bērnunamā. Vecākais brālis Jānis palika Sibīrijā, bet jau pēc gada nomira. “Tur zem velēnām guļ trīs mūsu mīļie. Māte, tēvs un brālis. Nesen mira arī jaunākais brālis, tāpēc esam palikuši tikai divi ar brāli,” saka sieviete. Viņa rēķina, ka maz ir vēl dzīvi no 1941.gadā izsūtītajiem. Vismaz Liepnā vairāk nav. V.Meļķe tāpat kā daudzi zināja, ka 1949.gadā atkal būs izvešana, tāpēc ar kaimiņieni zirga pajūgā aizbrauca uz mežu. Visu nakti tur palika. “Bija bail – ej nu zini, varbūt aizvedīs atkal. Turpretim 1941.gadā pirms 14.jūnija bija tikai tādas runas. Tēvs teica – ja ņems, tad mani, jūs neaiztiks, bet sagrāba visus,” salīdzina V.Meļķe.
Viņa nezina, kas nodeva ģimeni. Lai cik ļauni būtu šie cilvēki, nav vēlmes atmaksāt. Vīrs pirms astoņiem gadiem miris, pašai veselība vairs neļauj vienai saimniekot, tāpēc tagad dzīvo dēla ģimenē Alsviķos. “Kur esi dzimis un uzaudzis, tā puse ir mīļāka. Tomēr neko darīt,” saka sirmgalve. Pēc atgriešanās viņu bijušās saimniecības fermā salika govis, Vilmu aicināja strādāt par slaucēju. Rudenī tās aizveda citur, tad atkal vajadzēja cūkas kopt. Tā visu mūžu viņa ir ņēmusies ar lopiem, kamēr aizgāja pensijā. Četras klases skolā bija pabeigusi pirms izsūtīšanas, un tā arī palika visa izglītība. Bija jāstrādā un jāpelna, tāpēc nevarēja iet skolā.
Ciešanas nevar kompensēt
V.Meļķe saņēma kompensāciju 17 000 rubļu, latos nekas daudz vairs nepalika. “To nevar atmaksāt! Lai arī Latvijā padomju varas gados ir gājis visādi, savā dzimtenē starp savējiem ir daudz vieglāk. Gadījās, ka mums tur Sibīrijā nebija pat maizes garozas. Ēdnīcā vārīja sasalušus kartupeļus un kāpostus, turklāt tos pašus ne vienmēr dabūja, aizcirta durvis – zupas nav!” atceras izsūtītā. V.Meļķe norāda, ka tagad dažs uzskata – politiski represētajiem ir privilēģijas. Tiesa, zemes nodoklis ir jāmaksā tikai puse. Pensijas aprēķināšanai katrs izsūtījumā pavadītais gads ir trīs gadu vērts. Pavisam viņai ir 47 darba gadi.
“Kad aizgāju savā dzīvē, apprecējos, dzima bērni, tad jau dzīve kļuva gaišāka,” atzīst V.Meļķe. Viņai ir divi bērni, meita un dēls, un seši mazbērni, kuru prieki tagad ir vecmāmiņas prieki.
“Brīva jau Latvija ir, bet Saeimā un valdībā daudzi tikai rauš savā labā. Un kā viņi tur plēšas! Nezinu, par ko balsot. Kā saprast, kurš labāks, kam ticēt?” spriež sieviete. Kāja un mugura deformējas, sāp, tāpēc viņa nevēlas nekur iet.
“Sibīrijā palika veselība. Nebija drēbju un apavu, bet ziemā aukstums bija līdz mīnus 60 grādi. Kad sāka puteņot, tad labāk nelīst laukā. Tomēr darbā bija jāiet,” saka V.Meļķe. Viņai sāp arī, ka atgūtās mājas Liepnā stāv tukšas un zeme paliek neizmantota.
