Šovakar pie Alūksnes Jaunās pils notiks sakoptāko īpašumu un labāko sētnieku apbalvošana. Uz šo pasākumu kā īpašais viesis uzaicināta Rasma Melzoba, kas arī šogad atzīta par vienu no labākajām sētniecēm.
Šovakar pie Alūksnes Jaunās pils notiks sakoptāko īpašumu un labāko sētnieku apbalvošana. Uz šo pasākumu kā īpašais viesis uzaicināta Rasma Melzoba, kas arī šogad atzīta par vienu no labākajām sētniecēm.
– To, ka esmu atzīta par vienu no sešiem labākajiem sētniekiem, es uzzināju pavisam nejauši. It kā no Alūksnes pilsētas domes bija atsūtīts speciāls ielūgums, taču, tā kā es laikrakstus neabonēju, pastkastītē ieskatos reti. Tāpēc par šo ielūgumu neko nezināju, kamēr man nepiezvanīja cilvēks no domes, lai pārliecinātos, vai esmu to saņēmusi.
– Ko jums nozīmē tas, ka esat atzīta par vienu no labākajām sētniecēm?
– Katrā ziņā tas ir ļoti patīkami. Pašai jau liekas, ka tā darba ir tik daudz, ka nevar nemaz visu paspēt izdarīt. Šī ziņa man sagādāja lielu izbrīnu, bet, protams, pozitīvā nozīmē.
– Cik ilgi jūs jau strādājat šajā darbā?
– Par sētnieci strādāju salīdzinoši nesen. Iepriekš es biju strādājusi sezonas darbu, rūpējoties par kapsētas apkārtnes sakopšanu, bet par sētnieci es strādāju kopš pagājušā gada novembra, kad uzsniga pirmais sniegs. Tajā brīdī pietrūka cilvēku un darbs tika piedāvāts man. Kādu laiku es strādāju vienkārši uz līguma pamata, kurš katru mēnesi tika pagarināts. Pēc tam, kad notika reorganizācija un tika dibināta aģentūra “Spodra”, mani pieņēma pastāvīgā darbā. Darbs, protams, nav no vieglajiem, bet es esmu tāds padomju laika bērns, kurš dara to, kas ir jādara, neatkarīgi no tā, vai tas ir grūti vai nav.
– Kas sētnieka darbā ir pats grūtākais?
– Agrā celšanās no rītiem. Protams, ir jāskatās pēc situācijas – ja viss ir daudzmaz kārtībā, tad var pagulēt ilgāk, bet, ja redzi, ka, piemēram, ziemas laikā ārā puteņo, tad jāceļas tik agri, lai visu varētu paspēt izdarīt, jo neatkarīgi no laika apstākļiem darbam ir jābūt padarītam. Es gan cenšos darbus arī saplānot – piemēram, no rītiem apstaigāt savā pārziņā esošo teritoriju un savākt atkritumus, dienas vidū sakopt kapsētu, bet vakarā slaucīt ielas. Ir lietas, ko katru dienu nemaz nevajag darīt, tāpēc es izdomāju, ko konkrētā reizē darīšu. Galvenais jau ir rezultāts – laikā, kad lielākā daļa cilvēku dodas no rītiem uz darbu, ielām ir jābūt tīrām, lai gan visu paredzēt tāpat nevar. Piemēram, vienā rītā es aizeju un viss ir tīrs. Savukārt citā reizē jaunieši pa nakti ir izklaidējušies – izmētājuši visādus atkritumus un vēl apzīmējuši autobusa pieturas. Tad gadās, ka jāstrādā ilgāk, taču no darba es nebaidos. Esmu pieradusi daudz strādāt, tāpēc vienīgā problēma šajā gadījumā ir agrā celšanās, jo esmu no tiem cilvēkiem, kuriem labāk patīk strādāt vakaros, bet no rītiem ilgāk pagulēt.
– Vai ir gadījies rūpēties par pilsētas tīrību arī ekstremālos apstākļos?
– Darbam jābūt padarītam neatkarīgi no laika apstākļiem. Var līt lietus, var puteņot, bet ielām ir jābūt tīrām. Piemēram, pagājušā gada rudenī visa pilsēta smējās, kad mēs puteņa laikā Alūksnes parkā vācām sakasītās lapas. It kā rudens ieilga, lapas bija sakasītas, taču nebija vēl aizvestas, tāpēc tā nu sanāca, ka pabeigt visus darbus mums nācās puteņa laikā.
– Vai dažreiz nerodas sajūta, ka darbs tiek veikts pilnīgi veltīgi? Jūs cenšaties to apkārtni padarīt tīrāku, bet vienmēr gadās cilvēki, kuri met atkritumus, kur pagadās.
– Ļoti bieži. Patiesībā es pat nezinu, kā ar to cīnīties, it sevišķi jauniešiem. Tagad jau viņiem liekas, ka var atļauties visu. Ir bijuši pat gadījumi, kad es ravēju celiņus, bet jaunieši tajā pašā laikā sēž uz autobusa pieturas soliņa un met zemē atkritumus. Par šādu nekaunību man vienkārši trūkst vārdu. Arī tā pieturu aprakstīšana. Redzu, ka jaunieši atkal uzdarbojušies, un vakarā eju to visu notīrīt. Patiesībā tos uzrakstus nav nemaz tik viegli dabūt nost, tāpēc darbs prasa daudz laika. Otrā rītā eju uz darbu un skatos, ka tāds pats uzraksts parādījies arī uz pieturas pretējā ielas pusē. Es pat nezinu, kā to visu lai nosauc. Dažreiz pēc šādiem gadījumiem atnāc noguris mājās un no dusmām nezini, ko darīt, – tu centies, tu tīri, bet citi tīšuprāt to visu bojā. Arī kapsētā – cilvēks atnāks, tavā klātbūtnē izbērs atkritumus pie kājām un beigās vēl pateiks, ka mēs par to naudu saņemam. Jā, protams. Tas ir mūsu darbs – sakopt apkārtni, bet ne jau vākt citu atstātus atkritumus! Galu galā cilvēkiem jābūt kaut kādai kultūrai. Tagad ir ieviesti dažādi aizliegumi, kas paredz, ko nedrīkst darīt sabiedriskās vietās, bet te pēkšņi uzrodas atsevišķas personas, kas drīkst darīt visu un jebkur. Vai tad mājās arī viņi tā dara? Liekas, ka viņi šādā veidā cenšas kaut kam iespītēt, taču, kam tieši, nav ne jausmas.
– Vai tiešām nav neviena, kas to novērtē?
– Ir jau, protams. Tīrot ielas, ar cilvēkiem gadās saskarties reti. Šis darbs jādara vai nu agri no rīta, vai pašā vakarā, ņemot vērā, ka dienā ir intensīva satiksmes plūsma un šajā laikā kaut ko izdarīt ir pilnīgi neiespējami. Vairāk šis labvēlīgais vērtējums atklājas, sakopjot kapsētas apkārtni. Ir cilvēki, kuri to pat nepamana, taču gadās, ka tomēr kāds pienāk un uzslavē par padarīto. Tas ir patīkami, jo gribas jau, lai kāds ievēro, ka mēs patiešām cenšamies rūpēties par apkārtnes tīrību. Dažreiz gan liekas, ka cilvēki to uztver kā pašsaprotamu lietu. Viņiem šķiet, ka sētnieka darbs beidzas ar elementāru atkritumu savākšanu, bet tā nav! Darāmā ir ļoti daudz, un, kā ikvienā darbā, arī šeit – ir cilvēki, kuri savu darbu veic pa roku galam, un tādi, kas to dara pēc labākās sirdsapziņas.
– Kas, jūsuprāt, ir labs sētnieks?
– Grūti pateikt. Es pat nezinu, vai vispār sētniekus var iedalīt labajos un sliktajos. Tas lielā mērā atkarīgs arī no apstākļiem – cik liela teritorija katram jāsakopj un cik viegli to izdarīt. Piemēram, vienreiz kolēģe man jautāja, kāpēc es katru dienu pārbaudu savā pārziņā esošo teritoriju, jo tur tāpat viss esot gana tīrs un sakopts, bet es tā nevaru. Ja tas ir mans darbs, tad man arī vajag katru dienu pārliecināties, ka tur patiešām viss ir kārtībā. Nekad jau nevar zināt, vai tur patiešām šoreiz nekas nav jādara – vienā brīdī viss var mainīties. Varbūt tā arī varētu būt laba sētnieka iezīme – domāt par savu darbu un kaut ko arī darīt, nevis paļauties uz to, ka viss ir kārtībā. Var teikt, ka cilvēkam, kurš strādā par sētnieku, jābūt modram un apzinīgam. Tā varbūt ir mana lielākā problēma, jo šobrīd ir tā, ka nekam citam bez darba vairs neatliek laika – ja gribi veikt visu pēc tīrākās sirdsapziņas, tad jādara ir ļoti daudz.
– Ko jūs novēlētu saviem kolēģiem Pilsētas svētkos?
– Izturību.
