Reiz dzīvoja kāds vecs vīrs. Visu mūžu viņš bija nostrādājis par skursteņslauķi, tīrot gan lielus, gan mazus skursteņus.
Reiz dzīvoja kāds vecs vīrs. Visu mūžu viņš bija nostrādājis par skursteņslauķi, tīrot gan lielus, gan mazus skursteņus. Vīrs bija ļoti vientuļš, jo savulaik sievu tā arī nebija apņēmis. Visas izredzētās bijušas pārlieku lepnas, jo negribēja tādu – sodrējiem nosmērētu, netīru – vīru sev blakus redzēt. Un vai tad šīm vīzdegunēm varēja ieskaidrot, ka viņš, no darba mājās atnākot, mazgāsies?
Kādu dienu vīrs aizgāja pie juveliera un lūdza, lai tas izgatavo septiņas zelta pogas jaunajam melnajam uzsvārcim. Vīram naudas bija diezgan, jo par skursteņu tīrīšanu viņam labi maksāja. Kāpelēt pa jumtiem un tīrīt dūmvadus kurš katrs vis neņemtos. Pārāk riskants darbs.
Juvelieris ķērās pie darba un savu darbu veica gods godam – ātri un skaisti.
Tā pogas bija gatavas, un skursteņslauķis pats tās kādā vakarā piešuva savam mundierim.
Nākamajā dienā viņš gāja uz darbu, jaunās pogas it spoži mirdzinādams. Viņš jutās lepns un reizē laimīgs.
Te pēkšņi skursteņslauķis sadzirdēja kādu žēli raudam. Uz ielas stūra sēdēja maza meitenīte un nosalušām rociņām slaucīja asarainos vaidziņus. Zābaciņi mazajās kājiņās bija cauri, un pa izdilušā uzsvārča caurumiem svilpoja vējš. Meitenīte izskatījās tik nelaimīga, ka vīram viņas kļuva žēl.
Viņš paņēma kabatas nazīti un, nogriezis no kamzoļa vienu zelta pogu, sniedza to meitenītei:
Ņem, bērns! Pārdod to un par naudu nopērc sev jaunus zābaciņus, cimdiņus un kādu siltu jaciņu.
Meitenīte, kautrīgi un klusi pateikusies, sažņaudza dārgo pogu saujā un, laimīgi smaidīdama, aizsteidzās prom.
Arī skursteņslauķim nu kļuva gaišāk ap sirdi, – viņš kādam bija palīdzējis.
Tā arī otra poga tika uzdāvināta kādam puišelim, kuram trūka jaunas vijoles, – vecā bija salūzusi. Bet zēns tik ļoti mīlēja spēlēt un viņam tik labi padevās muzicēšana, ka skursteņslauķis nevarēja atturēties no domas zēnu aplaimot.
Trešā poga noderēja kādai vecai sieviņai īres parādu nomaksāšanai, lai saimnieks to aukstumā neizliktu uz ielas.
Ceturtā – kādai jaunai sievietei, kurai pietrūka naudas ārstam, kurš varbūt spētu izārstēt viņas slimo bērnu.
Par piekto pogu skursteņslauķis nopirka vecu, klibu suni, kuru saimnieks gribēja iemidzināt, jo tas vairs īsti labi nedzirdēja un sarga lomai nederēja.
Sestā tika maizniekam par to, lai nenodod policistam kādu vecu izbadējušos ubagu, kurš, lai remdētu savu izsalkumu, no veikala letes bija nozadzis kukuli maizes.
Nu skursteņslauķim bija palikusi viena – septītā – poga.
Tā kā tuvojās Ziemassvētku vakars, viņš to iemainīja pret skaistu, kuplu eglīti. Arī eglīšu tirgotājam naudiņas bija pamaz, bet viņam tā bija ļoti vajadzīga slimās mātes kopšanai.
Atdāvinājis pēdējo zelta pogu, paņēmis pie pavadas veco suni, iespiedis padusē eglīti, skursteņslauķis apmierināts atgriezās savās mājās.
Vakarā izpušķojis eglīti ar piparkūku sirdīm, maziem ābolīšiem un eņģelīšiem, aizdedzinājis uz galda sveci, viņš pēkšņi apjauta savas dzīves patieso jēgu – palīdzēt tiem, kuriem iet grūti.
Nu arī turpmāk viņš gāja pa dzīvi, smaidīdams un palīdzēdams citiem nelaimē. Atgriezies mājās no darba, lūkojās uz savu sodrējiem klāto seju un sirmajām ūsām, kuras nu bija piebirušas sodrēju putekļiem. Tomēr melnajā sejā rotājās silts un jauks smaids.
Iekurinājis plīti un uzsildījis ūdeni, vecais vīrs ilgi un rūpīgi mazgājās. Varbūt līdz ar sodrējiem viņš nomazgāja arī rūpes? Dienas tomēr nebija veltīgi nodzīvotas – bija paveikts arī šis tas labs.
Apsēdies uz grīdas blakus vecajam sunim, skursteņslauķis ilgi lūkojās krāsns uguns liesmās. Dzīvot nemaz nebija tik slikti.
