Ikkatrai dzīvai būtnei šajā pasaulē veicama kāda misija. Māsām Anitai un Santai Svārupēm suns Sebris veic ne vien mīļa mājas lutekļa misiju, bet arī dodas medībās. Ja Sebris jānoraksturo tikai dažos vārdos, tad tie noteikti ir – gudrs un mīļš.
Ikkatrai dzīvai būtnei šajā pasaulē veicama kāda misija. Māsām Anitai un Santai Svārupēm suns Sebris veic ne vien mīļa mājas lutekļa misiju, bet arī dodas medībās. Ja Sebris jānoraksturo tikai dažos vārdos, tad tie noteikti ir – gudrs un mīļš.
Suns Sebris šajā plašajā pasaulē dzīvo jau kopš 1999.gada un savu dzimšanas dienu var svinēt 7.februārī. “Mums viņu atveda 2002.gada rudenī, kad viņam jau bija trīs gadi. Tagad Sebrim ir jau astoņi gadi,” stāsta Anita. Suni ģimenei atveduši radi no Burtniekiem, un vārdu Sebris viņam devuši iepriekšējie saimnieki. “Reizēm jau sanāk, ka draugi vai ciemiņi viņu saukā par Zebru, bet domāju, ka viņš to ļaunā neņem, jo atsaucas tik un tā,” atklāj Santa.
Uzvedības tips – nosvērti kustīgs
Sebris ir Latvijas dzinējsuns, un viņa vecvecāki ir no Čehijas. Suņa pasē ir atzīmēts pavisam tāls ciltskokos, līdz pat ceturtās paaudzes vecvecākiem. Latvijas dzinējsuņa pirmais uzdevums medībās ar dzinējiem ir, pārvietojoties lēkšiem, ar apakšējo ožu nojaust medījamā dzīvnieka atrašanās vietu mastā. Pēc tam, sekojot pa uzietajām medījamā dzīvnieka svaigajām pēdām, Latvijas dzinējsuņa pienākums ir uziet medījumu un ar balsi meistarīgi izdzīt to uz mednieku līniju. Jāuzsver, ka tā arī ir prasība Latvijas dzinējsuņa standartā: uzvedības tips – nosvērti kustīgais.
Pirmās konkrētās ziņas par ciltsdarbu ar šķirnes medību suņiem Latvijas teritorijā parādās 17.gadsimtā – tas noticis Kurzemes hercogistē hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā. Ja citi muižnieki savās medībās tolaik izmantojuši dažādu šķirņu suņus, tad hercogs Jēkabs, būdams godkārīgs un progresīvs, izveidoja savu šķirni – Kurzemes dzinējsuni. Tas, kā tieši izveidota Kurzemes dzinējsuņu šķirne, dokumentāli nav pierādāms, taču, vērtējot tās konstitūcijas uzbūvi, kinologi domā, ka ciltsdarbā par pamatu izmantots Lucernas dzinējsuns, krustojot ar angļu dzinējsuņiem un pievienojot arī Sv. Hūberta dzinējsuņa asinis.
Visu suņu našķis – kauli
Lai gan Sebris nav gājis speciālajās suņu apmācības skolās, viņš ir ļoti gudrs un izglītots. “Klausa visas pavēles – gan sēž, gan guļ, gan dod ķepu un, ja liekam kur iet, viņš to arī dara. Šķiet, ka viņš visu saprot gluži kā cilvēks. Visticamāk, ka tieši tas šai šķirnei ir raksturīgs,” stāsta Santa. Sebrs nekad nav darījis blēņas, vienīgais brīžos, kad pirmajam gribas tik mājā.
Vienīgais, kas meitenes apbēdina, ir fakts, ka ar Sebri nevar spēlēties. “Viņš nav rotaļīgs, jo ir pārāk pareizs un paklausīgs,” atklāj Anita. Kociņa ķeršana nav šī suņa dabā, reiz meitenes esot mēģinājušas mest kociņu, bet Sebris to tikai apostījis un turpat arī atstājis. Vienīgais, ko Sebris labprāt dara, – kopīgi skrien ar meitenēm apkārt mājai vai ķer bumu. “Viņš ir pārāk liels, lai interesētu spēļu mantiņas un spēlēšanās,” smej Anita.
Visvairāk Sebrim nepatīkot kaķi, un tomēr viņš zina, ka tiem neko sliktu nevar darīt. Vismaz saimnieku priekšā valdās un savu nepatiku pret kaķiem neizrādot. Visvairāk Sebrim garšojot saldumi un viss, ko meitenes pašam iedod, – gan ceptus kartupeļus, gan gurķus, bet čipsus iecienījis gan nav. Kad Santa nesot kādu saldumu, viņa jau paredz, ka puse tiks atdota Sebrim. “Protams, kā katra suņa našķis, arī Sebrim tie ir kauli, ” atklāj Anita.
Sebris dodas medībās
Sebris ir dzinējsuns, tāpēc neiztrūkstoša ir došanās medībās, kas viņam ļoti patīk. “Viņš jau zina, kurās dienās tētis dodas uz mežu, un prasās līdzi. Ja nepaņem, tad ir tāds saskumis un skrāpē durvis,” atklāj Anita. Tieši medībās Sebris ieguvis arī savu rētu. “Lūsis bijis sašauts, tomēr turējās pie samaņas, kad Sebris gāja klāt, lūsis ieskrāpis,” atklāj Anita. Bet tā esot vienīgā reize, kad Sebris medību laikā cietis. Lai gan Sebris ir medību suns, viņš nevienu nekad neesot sakodis. Arī rejot suns pavisam reti, tomēr brīžos, kad viņš grib tikt ārā no mājām, skrāpē vienīgi durvis un smilkst. Saprot, kad viņu bar. Šādos brīžos viņš nokaunas un nokar galvu.
Sebris zina savu teritoriju un nekad nav noklīdis. Arī tālu no mājām nemēdz doties. “Kad sakām, lai iet mājās, viņš arī klausa un atgriežas. Kad braucam prom, viņš skrien pakaļ mašīnai tieši līdz vienai mājai un zina, ka tālāk nevar, jo jāatgriežas mājās,” stāsta Santa. Protams, Sebris savas abas saimnieces sagaida pārnākam no skolas un skrien pretī, kad atbrauc autobuss. Tomēr no rītiem uz skolu meitenes nepavadot, jo tieši tad Sebrim esot saldākais miegs. Sebrim ir liegts nākt istabās un gulēt, tomēr, kad durvis esot vaļā, viņš ienākot un meitenes tas patiesi priecējot.
