Apes svētdienas skolas skolotāja un Gulbenes prāvesta iecirkņa svētdienas skolu koordiantore Dita Laicena katru dienu runā ar Dievu. Viņai tas liekas tikpat vienkārši kā sarunāties ar cilvēkiem, kurus sastop.
Apes svētdienas skolas skolotāja un Gulbenes prāvesta iecirkņa svētdienas skolu koordiantore Dita Laicena katru dienu runā ar Dievu. Viņai tas liekas tikpat vienkārši kā sarunāties ar cilvēkiem, kurus sastop.
Tā tas nav bijis vienmēr, tāpēc Dita uzsver, ka dzīve var būt pilnīgi citāda, kad izdevies atrast ceļu pie Dieva.
– Kad augu, ģimenē neviens par Dievu nerunāja. Nezinu, kādēļ, bet bērnībā man bija paniskas bailes no nāves. Bieži naktīs raudāju, jo iztēlojos, kā būs, kad mani apraks. Pie mājas auga dzīvības koks, es ēdu tā skujas cerībā, ka varbūt dzīvošu mūžīgi. Bailes man bija arī no krusta, jo tas saistījās ar nāvi. Mājās bija Bībeles, bet es nevienai pat nepieskāros. Neviens mani nenomierināja, un tā es dzīvoju ar savām bailēm. Tikai 20 gadu vecumā, kad sākās Atmodas laiks, televīzijas pārraidē dzirdēju sakām: “Jēzus jūs var aizvest uz mūžīgo dzīvi.” Ar to viss bija pateikts. Tā man bija vislabākā vēsts, ko tik ilgi biju gaidījusi.
– Nolēmāt pievērsties ticībai?
– Jā, lai gan vēlāk bailes nebija tik izteiktas. Gāju iesvētes mācībā Torņakalna baznīcā, jo tolaik dzīvoju Rīgā. Tomēr arī pēc mācībām neko daudz nesapratu. Ja man liktu pēc tam rakstīt ieskaites darbu, tad droši vien par to nesaņemtu labu vērtējumu. Par spīti visam biju pārliecināta, ka man to vajag. Kad apprecējos un dzima bērni, bija slinkums iet uz baznīcu, bet vienmēr dievkalpojumus skatījos televīzijas tiešraidē. Viss mainījās, kad atnācām dzīvot uz Api. Izlasīju paziņojumu, ka svētdienās aicina uz draudzes namu un ļoti nopriecājos. Nu jau 12 gadus esmu draudzes locekle, bet sapratne radās lēni caur pārdzīvojumiem. Sākumā likās – jo vairāk lūdzu, jo trakāk viss notiek.
– Mēdz teikt, ka Dievs pārbauda. Varbūt tas ir izskaidrojums?
– Noteikti! Zeltu arī kausē, līdz tas attīrās no piemaisījumiem. Cilvēku Dievs ved cauri pārbaudījumiem, lai mainītu viņu.
– Tas nozīmē, ka šajā laikā esat mainījusies?
– Ļoti! Droši vien katrs tāpat kā es uzskata, ka ir labs cilvēks. Mēs neredzam savas vainas, bet Dievs tās uzrāda. Tas var likties brīnumaini, tomēr tā notiek.
– Vai varat pastāstīt, kā tas notiek?
– Kad sāku strādāt svētdienas skolā, gadījās, ka jutu nepatiku pret dažiem audzēkņiem. Sapratu, ka nav labi dusmoties, tāpēc lūdzu Dievu, lai viņš man dod mīlestību pret ikvienu. Nākamajā reizē viss bija mainījies. Man atausa jauna atziņa, ka Dievs mūs katru ir radījis ļoti labu. Taču ir vājāki cilvēki, kuri padodas netikumiem vai kārdinājumiem. Turklāt sapratu, ka bērni, kuriem trūkst vecāku atbalsta, neveicas mācībās, ir vēl īpašāki, viņi ir vēl vairāk jāmīl. Dievs maina cilvēka sirdi. Tiklīdz sāc runāt ar Dievu, notiek brīnumi. Vai esat ar Dievu runājusi?
– Jā, kad biju maza. Pamodos tumsā un sapratu, ka visā lielajā mājā esmu viena. Man bija ļoti bail, tāpēc raudāju un kliedzu. Bet nebija neviena, kas varētu dzirdēt, tāpēc lūdzu Dievu. Tad kāds it kā teica – guli vien mierīgi, kad atnāks mamma, tu pamodīsies. Tā arī notika. Daudz kas ir pagaisis no atmiņas, bet šī vārdos neizsakāmā klātbūtne nav zudusi.
– Brīnumi notiek, ja nožēlo grēkus un runā ar Dievu. Ticība aug nevis tāpēc, ka iet baznīcā. Tā kļūst stiprāka tad, kad redzi – tavas lūgšanas piepildās. Protams, ne visas lūgšanas tiek izpildītas. Tad es domāju, kāpēc. Esmu secinājusi, ka tās lielās lūgšanas ir kā kravu kuģi. Tie dodas tālā reisā, bet kaut kad atgriezīsies ar kravu. Tas būs pēc ilga laika, bet ticu, ka būs.
– Dzirdēts, ka nevajag lūgt mantu vai naudu.
– Jā, es to arī nelūdzu. Turklāt zinu, ka Dievs man piešķir visu, kas ir vajadzīgs. Darbā esmu pārrunājusi, ka arī citi cilvēki šos Dieva brīnumus saņem, tikai par tiem nestāsta. Tikai pirmo soli – lūgšanu – Dievs gaida no mums.
– Kādas ir Lieldienas jūsu ģimenē? Vai tajās ir vieta senajām latviešu tradīcijām?
– Tās ir grūti nodalīt no kristīgajām Lieldienām. Krāsotas olas ēdam tāpat kā visi. Taču es zinu, kas notika Lielajā piektdienā, kad Jēzu Kristu sita krustā. Viņam nevarēja uzrādīt nekādu vainu, tāpēc uz plāksnītes pie krusta bija rakstīts – jūdu ķēniņš. Tur bija vēl daudz neredzamu plāksnīšu, uz kurām rakstīti mūsu grēki. Viņš uzņēmās arī manu grēku nastu, tāpēc varu būt mierīga – esmu izglābta no elles. Ir ļoti svarīgi novērtēt, cik dzīve ir īsa, salīdzinot ar mūžību. Nereti domājam, kāpēc dzīvojam un kas būs pēc tam, kad nomirsim. Es gribu dzīvot mūžībā!
– Kā tas būtu iespējams? Pēc nāves mani tāpat kā visus apraks. Mēs taču necelsimies augšā kā Kristus?
– Mēs celsimies tieši tāpat kā Kristus. Tas ir pirmais piemērs pasaulē, kas liecina – tas ir iespējams. Visums ir tik bezgalīgs, ka mums grūti to aptvert. Tur būs jaunā pasaule, ko Dievs ir radījis. Viņš saka: “Ja tu man ticēsi, es tevi izglābšu.” Dievs mūs katru uzrunā un dod iespēju mainīt sirdi un kļūt līdzīgiem Kristum.
– Mēs visi esam grēcīgi. Cik, jūsuprāt, ir patiesi ticīgu cilvēku, kas būtu pelnījuši nokļūt Dieva valstībā jeb paradīzē?
– Es to nezinu. Tas ir Dieva ziņā. Kaimiņam es varu likties grēcīga un, protams, tāda esmu. Tomēr, ja patiesi nožēloju grēkus un ļaujos mainīt savu sirdi, ja runāju ar Dievu un uzklausu savu sirdsbalsi, tad varu kļūt labāka. Bieži dzird sakām, ka kāds visu mūžu ir bijis nelietis, krāpnieks vai citādi grēkojis, bet pēc tam nožēlo un viss tiek piedots. Savukārt cits varbūt maz grēkojis, bet Dievu neatzīst. Mēs dzīvojam ilūzijās, ka esam stipri. Ģimenē un skolā māca, ka ir jābūt pašapziņai un jāpaļaujas tikai uz sevi. Bet Dievs saka – tu neesi stiprs, paļaujies uz mani. Tikai tad, kad cilvēks sajūtas vājš, tas meklē Dievu, bet līdz tam viņam nevienu nevajag.
– Kāds ir pirmssvētku laiks Svētdienas skolā?
– Mēs daudz runājam par Jēzu Kristu, tas ir bērnu draugs. Ar draugu taču gribas tikties katru dienu, nevis tikai svētkos. Gribu, lai bērni saprot, ka ar Dievu ir jārunā katru dienu. Mēs aizlūdzam par slimiem, par nabadzīgiem, par tiem, par kuriem nelūdz neviens. Viņi mācās lūgt, un man ir prieks, ka tas izdodas. Gatavojamies olimpiādei jeb Bībeles svētkiem, kas aprīļa beigās notiks Rīgas 13.vidusskolā. Mūsu bērniem tajā ir panākumi, tāpēc jau ceturto gadu šajā pasākumā pārbaudām zināšanas un izpratni par ticības jautājumiem.
– Vai viņiem viss ir skaidrs un saprotams? Vai septiņos darba gados var redzēt, kā mainās viņu domas un rīcība?
– Jā. Manuprāt, tas ir Dieva darbs – viņš sūta bērnus svētdienas skolā. Tikai dažu audzēkņu vecāki vai vecvecāki piedalās dievkalpojumos un ir ticīgi. Tas nozīmē, ka bērni paši to vēlas. Dievs uzrunā katru, bet viņi ir to sadzirdējuši. Pirmie Svētdienas skolas bērni jau ir iesvētīti. Esmu droša, ka viņos Dievs darbojas. Ir labi, ja bērniem ir talanti, labi vecāki. Tomēr ir arī tādi, kuriem tā visa nav. Bet Dievs taču ir devis katram kādas spējas un prasmes, tāpēc lūdzam, lai viņš tās uzrāda. Pārliecību par šādu iespēju radīja meitas izvēle. Kad viņa mācījās 9.klasē, lūdzām, lai Dievs norāda, kas viņai ir labāk piemērots. Uzskatīju, ka vajadzētu mācīties vidusskolā, bet meita pēkšņi paziņoja, ka brauks uz atvērto durvju dienu Smiltenes tehnikumā. Viņa atgriezās ar pārliecību, ka vēlas tur apgūt viesnīcu servisu. Tas nebija mūsu izdomājums, tāpēc jāpateicas Dievam, ka īstajā brīdī pavēra šo ceļu. Pati bērnībā gribēju būt skolotāja, bet uzskatīju, ka šo profesiju izvēlēties var tikai teicamnieki. Es īsti tāda nebiju, tāpēc šo domu atmetu. Ja būtu jau tad runājusi ar Dievu un lūgusi padomu, tad droši vien viss būtu citādi.
– Kā kļuvāt skolotāja Svētdienas skolā? Tas tomēr savā ziņā ir bērnības sapņa piepildījums.
– Svētdienas skolas mazie bērni bija izauguši, tāpēc skolotājai Līvijai Sekačai vienai būtu grūti strādāt ar dažāda vecuma bērniem. Viņa aicināja mani talkā, lai uzņemos darbu ar vecākajiem bērniem. Manuprāt, neesmu ar kaut ko izcēlusies, lai mani izvirzītu par Gulbenes iecirkņa svētdienas skolu koordinatori. Tomēr šo ziņu uztvēru ar prieku, jo zināju, ka es to gribu darīt. Mūsu iecirknī ir desmit draudzes, bet Svētdienas skola ir tikai četrās. Mans pirmais uzdevums būs palīdzēt organziēt pasākumu bērniem, kas notiks Alūksnē un Gulbenē jūlijā. Tas paredzēts ne tikai svētdienas skolu audzēkņiem, bet visiem bērniem.
