(Sākums 30.jūnija numurā). Bet tu savulaik izdarīji citu izvēli: pakļāvies vīrišķajiem instinktiem, padarīji grūtu sievieti, kuru pēc tam pienākuma pēc apprecēji, un tad, nevis izvēlējies būt par balstu ģimenei, bet aizgāji vieglāko ceļu.
(Sākums 30.jūnija numurā)
Bet tu savulaik izdarīji citu izvēli: pakļāvies vīrišķajiem instinktiem, padarīji grūtu sievieti, kuru pēc tam pienākuma pēc apprecēji, un tad, nevis izvēlējies būt par balstu ģimenei, bet aizgāji vieglāko ceļu, kopdzīves nesaskaņām liekot degvīna kompreses no iekšpuses. Tālāk jau viss ripoja vienkārši – no kalna lejup… Kur palika tava apņēmība un sapņi par sakārtotu dzīvi?
Nogrābuši vēja sapūstās lapas, iedeguši pa svecītei pie kapu kopiņām, uz mirkli piesēdām klusumā. Manas domas aizklīda pie vecākiem un viņu dzīves izvēlēm. Tavējās, kā vēlāk sapratu – pie manis.
Palīdzi man. Tu esi stipra. Tu to vari, – saņēmis manu plaukstu, tu čukstēji. – Un – piedod. Ja vari.
Kas gan man tev jāpiedod? Varbūt tas, ka nepalikām kopā, ir mana veiksme? Diez”, kāda būtu izveidojusies mana dzīve blakus tev? Iespējams, es būtu tāda pat bēdu sagrauzta, nervoza un nelaimīga sieva. Un ne jau es tevi pārveidotu. Tas ir jāgrib tev pašam! Ļoti jāgrib.
Es nemīlu viņu. Nekad neesmu mīlējis. Viņa ir tikai manu bērnu māte. Mūsu attiecības sen sevi ir izsmēlušas. Es vēlos kļūt labāks, tikai viens to nespēju. Palīdzi… Es ieklausīšos visā, ko teiksi, un nedarīšu tev pāri. Es zinu – tu prastu sakārtot dzīvi ap mums tā, lai es mierinājumu meklētu pie tevis, nevis pudelē. Es zinu, ka spēju būt labāks. Tikai tici man.
Sirds sažņaudzās žēlumā, dzirdot šo izmisuma pilno lūgumu. Vārdus, vārdus, vārdus… Bet tajā pašā laikā prāts atgādināja seno patiesību – vilks spalvu met, bet ne tikumu.
Notici man… Cik bieži dzirdēts, ka tieši ticība otram var būt viņa dzinējspēks izmainīt dzīvi. Bet vai gan es varu atbildēt par tavu gribasspēku? Par tavu pašlepnumu, mērķiem, vērtību skalu, prioritātēm. Es nevaru atbildēt par tavu spītību grūtību pārvarēšanā, par tavu izvēli rīt dzīvot labāk kā šodien, jo vieglāk jau ir neko nemainīt, dzīvot tāpat – kaut kā.
Pat nepamanīju, kā ļāvu tev runāt un atkal acu priekšā uzburt mūsu iespējamās kopdzīves jaukumus. Vairāk gan tur dominēja tavi solījumi un apņemšanās.
Klausījos tavā balsī, bet domāju savu domu – kāpēc vīrietim, lai viņš spētu justies stiprs, blakus ir vajadzīga sieviete? Lai būtu kam padižoties – re, es varu? Vai tomēr pareizāk nebūtu otrādi – tu, stiprais, piedāvā savu plecu man? Vai tādam vājam viņam vienatnē nebūtu vieglāk pastāvēt? Iztaisnot savu muguru, izslieties visā augumā, sajust savu spēku, un tad – stipram un pārliecinātam par savu varēšanu nostāties sievietes priekšā: – Es esmu! Es varu!
Saprotu jau, ka ir visādi raksturi, temperamenti un iespējas, ka ir stiprie un vājie cilvēki, ka reizēm itin labi sadzīvo arī stiprā ar vājo. Bet – es nevēlos būt tā, kas tavā dzīvē veic kļūdu labojumu.
Un tomēr – tā vienkārši nespēju atgrūst tavu roku.
Tu klausīsi mani? Apsoli man, ka, atgriezies mājās, tu vispirms nopļausi tos nātru pudurus. Ieliksi eņģēs durvis, izmetīsi visas tukšās pudeles un nepirksi jaunas. Kamēr tu darīsi to, ko dari līdz šim, tu arī dabūsi to, ko dabū līdz šim. Kamēr domāsi tā kā šobrīd, tavā dzīvē nekas nemainīsies. Ja vēlies, lai tava dzīve kļūtu savādāka, tev vispirms pašam ir jākļūst savādākam. Tas varētu būt jauns tavas dzīves sākums. Ja tu ar to tiksi galā, tad mums vēl būs par ko parunāt.
Klusums… Es sapratu, ka tā nebija atbilde, ko gaidīji tu. Un tomēr – mēs katrs dzīvojam savu dzīvi, izvirzām savus mērķus. Tev pašam jāatrod savas dzīves risinājums. Varbūt sāc ar to, ka pajautā sev – kas notiks, ja tu šo mērķi sasniegsi? Un kas notiks, ja nesasniegsi? Kā tev patīk tas, ko tu redzi?
Šobrīd es esmu tev blakus – domās, izjūtās. Ja tas tev palīdz, izmanto to ceļā uz jaunu sākumu.
