Sākums… Tava un mana stāsta sākums. Varbūt tad, kad pirmajā klasē, no skolas mājup nākot, tu, lielais, stiprais un gudrais ceturtklasnieks, visai bieži nesi arī manu, grāmatām pilno un smago somu?
Sākums… Tava un mana stāsta sākums.
Varbūt tad, kad pirmajā klasē, no skolas mājup nākot, tu, lielais, stiprais un gudrais ceturtklasnieks, visai bieži nesi arī manu, grāmatām pilno un smago somu? Pie manas mājas celiņa tu rūpīgi uzliki nesamo man plecos un pagriezies atpakaļ – jau pirms vairāk nekā pusstundas bijām pagājuši garām krustcelēm, kas veda uz tavas mājas pusi.
Toreiz, centīgi turēdamās līdzi tavam krietni platākajam solim, par savu pienākumu uzskatīju bērnišķīgu skolas piedzīvojumu stāstīšanu. Tu šad tad kaut ko pajautāji, kaut ko zem deguna noņurdēji, bet reizēm, kad pašam sirds bija pilna, visai labprāt ar mani sarunājies.
Kad rudens pusē maizes ceptuve, izpūtusi gaisā savu kārdinošo svaigu smalkmaizīšu aromātu, vilināt vilināja nepaiet garām, tavs džentlmeniskums lika saskaitīt pēdējās kapeikas un nopirkto bulciņu dalīt uz diviem. Tu zināji, ka vislabāk man garšo tās ar šokolādes glazūru. Pat pēc pēdējās apēstās kripatiņas vienmēr palika kāds brūns pirksta gals, kuram gribējās lēnām, izgaršojot pārlaist ar mēles galu.
Tikpat labi mūsu stāsta sākums varētu būt vēlāk – kad visai attālo ceļu uz skolu mierīgākās dziļās ziemas dienās mērojām ar slēpēm. Tu biji tas, kas izdzina sniegā taisnu sliedi, lai man ar savām siksniņu iešļūcenēm tev vieglāk sekot. Tolaik kupenas bija kā siena vārti, tu tik liels un stiprs, un es tev blakus kā mazā māsa. Toreiz vēl nejautāju – kāpēc tu to dari? Viss šķita pašsaprotami. Tā tam jābūt.
Līdz tai reizei, kad savas klases puišu priekšā, negribēdams palikt “sīko žēlotājs”, piektklasnieku ” izturības pārbaudījumā” tu tomēr man paliki “padeni”. Pēc tam gan nosarcis palīdzēji piecelties un biji gatavs noslaucīt asaras, bet – lai arī krietni sāpēja, to nebija… Tikai spīts un aizvainojums, kas nesadzija ilgu laiku.
Pēc tam atceros tevi bieži vērojam mani pāri skolas pagalmam – iztālēm atskatoties pāri citu puišu pleciem. Garāmejot uz tavu pusi pat neskatījos un tāpēc neredzēju, vai tu mani vēl kā centies pasveicināt. Somu nest un smalkmaizīti dalīt uz pusēm tev vairs nepiedienējās, jo – ko gan teiktu citi astotklasnieki? Es gan tev tāpat to nebūtu ļāvusi. Vēl ilgi biju dusmīga par tavu nodevību.
Kaut kur no atmiņas pazuduši nākamie gadi ar tavu izlaidumu un maniem daudzajiem skolas laika pienākumiem, ar eksāmeniem un ikdienišķajiem lauku sētas darbiem.
Laikam jau biju tevi pavisam aizmirsusi, jo, kādu dienu ieraugot nobriedušu puisi ar armijas rūdījumu kaulos, samulsu ne pa jokam. Tu -tāds pieaudzis, bet es – vien bez piecām minūtēm absolvente. Tāda neizdevusies bija arī mūsu saruna – par jau aizvadītajiem un vēl gaidāmajiem eksāmeniem, kāds vārds par dienestu, jo ko gan tur daudz stāstīt. Pāris teikumus neveikli pārmijuši, izšķīrāmies pat lāgā viens par otru neko jaunu neuzzinājuši.
Tad – baltas ūdensrozes un tu manā izlaidumā. Īss mirklis. Laikam jau nepaskatījos tev pretim pietiekami atsaucīgi, jo – mūsu kopējo valsi tā arī nesagaidīju. It kā bija aizmirsušies visi pāridarījumi un aizvainojumi, vien gribējās dzirdēt to – piedod… Tu savu atvainošanos biji ielicis ziedos, kuri nu kopējā klēpī vīta īsti nenovērtēti.
Tad kādā brīdī, no pustumsas dzirdot tavu aicinājumu sekot, sapratu, ka tas laika sprīdis, kad tu esi bijis man līdzās kā draugs un balsts, ir pārvērties citā vērtībā un ielicis starp mums vienlīdzības zīmi – es vairs neesmu “sīkā” no mazākajām klasēm. Tu aicini mani būt tavai meitenei. Meitenei ar bizi, kurā tik daudz kautrības, čakluma un maiguma.
Jā, tas bija mūsu stāsta sākums. Kautri roku pieskārieni, ilgu pilnas telefona sarunas, motocikls, valsis, saulriets… Putekļu smarža tavā džemperī, ko vēl tagad nāsis reizēm saož, ejot saulē izžuvušu lauku ceļu. Vēja aprauto, sauso lūpu skūpsts… Ezermalas koku lapotnēs apskurbušas lakstīgalas…
No šī sākuma kaut kur vēl glabājas tavas vēstules – akurātā rokrakstā, maigas romantikas pārpilnas. Tai pat laikā – saprotošas, mērķtiecīgas pašpārliecinātības pilnas un daudzsološas.
Es tomēr priekšroku devu augstskolai, bet tas gan nenozīmē, ka atteicos no tevis. Tas jau tikai uz laiku – tāpat kā tev savulaik dienests armijā.
Un tā mūsu stāsta sākumam tika pielikta daudzpunkte – to pielika attālums un laikam jau tava nepacietība. Četri gadi, kas man mācīja grāmatu un dzīves gudrības, tev bija daudz. Melošu, ja teikšu – nepārdzīvoju.
Un tomēr – viss pārsāp.
***
Uz tavas mājas pusi nebiju braukusi sen – kopš tiem laikiem, kad mans deguns spiedās pēc putekļiem smaržojošā, raupji adītā svītera mugurā, sēžot tev aiz muguras uz motocikla. Nu pēc gadsimta ceturkšņa dzīve mani uz turieni aizveda pavisam negaidot. Pat nenojaušot.
Kādam paziņam palūdzu aizvest mani sakopt visai patālos vecāku kapus. Viņš piekrita, piebilstot, ka pirms tam gan pa ceļam jāiebraucot vēl kādās mājās. Daudz neko vairāk nejautājot, sēdēju mašīnā, vēroju pazīstamās ainavas, līdz sapratu – ceļš, pa kuru nogriežamies krustcelēs, ved uz tavas mājas pusi… Pastiepusi zodu uz augšu, centos it kā pārredzēt uzkalniņu, jo zināju – aiz tā jāparādās pelēkam šīfera jumtam. Koku puduris it kā tas pats un tomēr kuplāks kļuvis. Ceriņu krūmi saauguši kā mežs. Grūti ko saredzēt…
Tikai tad, kad mašīna pa ceļtekām un pienenēm aizaugušo piemājas brauktuvi klusi ieripoja pagalmā, pamanīju, ka reiz staltā malkas šķūnīša vietā tagad pusrūsējis un saimnieka roku sen neredzējis traktors.
Kā pirmo gan skatiens aptvēra mājas priekšu – sen krāsotas un nolupušas krāsas izraibinātas durvis, kas, vienā eņģē turēdamās, man acumirklī atgādināja klibu, uz vieniem sāniem salīkušu ubadzi. Tāda pati gan izskatījās visa māja – noslīgusi uz labā ceļgala, kā nokaunējusies, aizslēpusies aiz jasmīnkrūma, tā teica man klusu labdienu.
Ēkas jumts, kā zibens spēriena ķerts, pašā vidū izveidojis asu kāsi un sabrucinājis skursteni, kurā vēl samanāms kāds sarkans ķieģelis. Bēniņos reiz stāvēja bišu stropi, sausi skali, un jauki smaržoja pēc slotiņās sasietajām vībotnēm… Nu tur naktīs bez piepūles varētu lūkoties zvaigznēs.
Uz mirkli manīju, kā pavērās pelēkais aizkars un aiz nespodrās loga rūts pavīdēja kāda seja. Pēc lakatiņa galvā sapratu – sirmgalves.
Tanī pat brīdī pa čīkstošo durvju spraugu pagalmā iztrausās sieviete, kas, mirkli vēlāk pār plecu pasaukusi: – Ei, vecais, pēc tevis! – nedroši uz kājām līgodamās, iznāca pagalmā sasveicināties ar atbraucējiem. Tikpat panīcis kā saimniece no mājas dziļuma vaukšķēdams beidzot izskrēja arī izkāmējis krancis. Tā kā šajā situācijā jutos svešiniece, izvēlējos palikt mašīnā.
Kādu brīdi šķita – laika skaitītājs apstājies.
Tādu ainu atceros redzējusi, vai varbūt lasījusi kādā grāmatā par noplukušajiem pušelniekiem, bet pat vairums no tiem centās ap sevi ievest kārtību un uzturēt to kaut vai savas nabadzības iespējās. Iedomājos: “Ak, kādi gan iemītnieki pārņēmuši šo agrāk tik sakopto saimniecību… Kaut nātres kūts priekšā būtu nopļāvuši!”
Kā atbildēdama uz manām domām, sieviete uzsāka garu apsūdzības (vai varbūt aizstāvības) runu savam neizdarīgajam vīram, kurš pirms pāris mēnešiem nelaimīgā kārtā lauzis kāju un vēl joprojām īsti nevarot pastaigāt. Nu neesot ne kas izkapti izstrīķē, ne vagas izdzen, ne durvis eņģēs ieliek, ne akai grodus salabo, ne…
Jā, aka… Atceros reiz koši dzeltenu, slēgtu mājiņu ar garu ķēdes rulli zem jumtiņa. Reiz jūs abi ar tēvu to kopā meistarojāt – lai lapas un citi gruži nekrīt ūdenī. Tolaik tev ļoti patika dažādi galdniecības darbi.
Kamēr klīdu pa atmiņu līkločiem, pagalmā bija uzradies arī vīrietis – kā sapratu – gaidītais mājas saimnieks. No mugurpuses skatoties – mazliet stīvs un salīcis, tomēr atšķirībā no saimnieces saposies uzvalkā un gaišā kreklā. Sieva vēl kaut ko runāja par satrūkušām kurpju šņorēm un tīru kabatlakatu, bet vīrietis, miermīlīgi atgaiņādamies, griezās uz mašīnas pusi. Manīju vien no uzvalka piedurknēm izlīdušas apbrūnējušas plaukstas, no gludināšanas spīdīgas kļuvušas bikšu staras un kurpes ar lieliem, apaļiem purngaliem.
Tikai tad, kad pagriezos, lai saveicinātos ar pasažieri aizmugures sēdeklī, es sapratu, ka laika mašīna mani nav aiznesusi pagātnē, bet drīzāk – pārāk strauji uz priekšu… Dziļās rievas ap muti, iekritušie vaigi, pelnu pelēkie paplānie mati, apdzisušais acu skatiens – tas viss lika saprast, ka dzīve viņu nav saudzējusi. Viņu – tevi… Vīrieti, kurš reiz runāja par nākotnes mērķiem un to, cik ļoti vajag gribēt, lai spētu pacelt nepaceļamo. Kurš šiem mērķiem ticēja un bija gatavs rakt, celt, nest un stumt, lai tikai uzceltu savu māju savai meitenei.
Kas ir šis nerealizēto sapņu kapracis? Kur viņš ir? Kā piesātināt viņa rijību, lai beidzot ļauj sapņiem piepildīties?
Kāds nesen man teica: Dievs cilvēku radījis kā brāķi – ar daudz nepilnībām, un nu cilvēkam pašam smagi jāstrādā, lai taptu pilnīgs. Pie sava gribasspēka, pie rakstura, pie mērķiem un to realizēšanas.
Kurš gan nezina, ka visas nelaimes rodas no nepareizām izvēlēm. Kad reizēm šķiet – vieglāk aiziet pa gludāko ceļu – kur soļi paši nes, kur nav sprunguļu un akmeņu. Kur sevi nevajag piepūlēt ar atteikšanos no ieradumiem, kas šķiet tik ērti kā mīkstas istabas čības.
Laikam jau tobrīd abi domājām līdzīgu domu, jo tu man pēkšņi jautāji:
Kā būtu, ja būtu… Ja es tevi toreiz būtu sagaidījis…
Grūti atbildēt, jo katrs nākamais mirklis un nākamā situācija rada jaunu izvēļu birumu. Uz katra nākamā soļa dzīve piedāvā vēl jaunas un jaunas iespējas.
Es noteikti tāpat būtu pabeigusi augstskolu. Ar savu profesiju būtu dabūjusi darbu pilsētā, jo tolaik vēl veiksmīgi darbojās jauno speciālistu valsts sadale. Gan jau arī tad man būtu piešķirts kaut vai īrēts, bet tomēr – dzīvoklis, un noteikti arī tev pilsētā atrastos darbs. Šofera arods visos laikos ir bijis pieprasīts.
Mums, protams, būtu citi bērni, iespējams, arī sava mašīna, savs dārziņš un savi kopīgi vaļasprieki. Pēc darba tu lasītu avīzes, bet es rosītos virtuvē, un vakaros abi skatītos televīziju. Visai prognozējami un ikdienišķi, vai ne?
(Turpmāk vēl.).
