Sabiedrībai, pēc visa spriežot, ārkārtīgi patīk šovi, vai tā būtu tālrādē vērojama fikcija vai radošas lappuses starp literāra darba vākiem.
Sabiedrībai, pēc visa spriežot, ārkārtīgi patīk šovi, vai tā būtu tālrādē vērojama fikcija vai radošas lappuses starp literāra darba vākiem.
Laikam papildu ažiotāžu sabiedrībā rada pa kādam viegli izklaidējošam atgadījumam no reālās dzīves, pat skandāliņam, kas pēkšņi gluži kā slīkonis no dūņām uzpeld virs politiskā dīķa ūdens līmeņa, lai atrādītu savu uzpūtušos veidolu.
Situācija ar pēkšņi “nez no kurienes” publiskajā telpā nonākušiem telefona sarunu ierakstiem un/vai atšifrējumiem Latvijā jau pamazām kļūst par savdabīgu seriālu, kas dažādos veidos publikas acīm atsedz kārtējo sadaļu par “lietu kārtotāju” izdarību aizkulisēm vispiegānītākajos politiskā teātra grimētavu stūros. Tikko kā sabiedrība kļuvusi par mērķauditoriju jaunam “bestselleram” ar iespiestiem it kā noklausītu telefona sarunu atšifrējumiem.
Diezin vai arī pirms “atklājuma” kaut vienam šīs valsts iedzīvotājam bija saglabājusies mazākā ilūzija, ka tiesu lietās viss notiek tikai un vienīgi tā, kā kristāltīri ierakstīts likumā. Diezin vai kāds jūtas pārsteigts arī par to, ka kārtējā noklausīšanās skandāla epicentrā atrodas tieši konkrēta personālija no “vecās gvardes”. Precīzāk – viens no valstī “dārgākajiem” juridisko jautājumu pārzinātājiem, varas aprindām pietuvināts advokāts, kurš ne vien savulaik piedalījies likumu sacerēšanas procesā, bet arī savu “draugu” un vārdabrāli pēc pārmērīgas izrunāšanās tālrādē veiksmīgi aizstāvējis pret plēsīgām “sociķu” haizivīm. Cita starpā tiesas zāļu guru pamanījies iegūt jebkurā instancē panākt saviem biezmakainajiem klientiem vajadzīgo spriedumu spējīga superjurista reputāciju.
Šābrīža formāli stīvā nostāja augstākajām varas aprindām ir vairāk nekā izdevīga – iznācis “tikai kārtējais literārais darbs”, un “publicētā materiāla autentiskumu nav iespējams noteikt”. Turklāt vēl “daiļdarbam” tuvu stāv tāda interesanta struktūra, kuras galvenais darba lauks ir nemitīga svešu kabatu satura pētīšana… Tātad oficiāli – viss ir tikai tukša salmu kulšana.
Tomēr sabiedrību vairāk interesētu citi jautājumi. Vai šādas un līdzīgas sarunas, neatkarīgi no to iespējamās noklausīšanās likumības, tiešām notiek un vēl tik apbrīnojamā hronometrāžā? Un – kādēļ gan publiskajā telpā vērojama tik pieticīga vēršanās pret, pēc visa spriežot, Latvijā tik ierasto “lietu sakārtošanas aizkulišu praksi”, slēpjoties aiz lielās devās izklepotā “satraukuma” par konkrēta indivīda pamattiesību piesmiešanu, kas no sabiedrības skatpunkta šajā kontekstā ir sekundārs faktors? Cik liela ir šo “kārtotāju”, lūriķu, “špionētāju” un viņu maizes tēvu patiesā ietekme uz valstī notiekošajiem procesiem? Lai atceramies kaut vai gada sākumā vēlā vakara stundā tā paša “ietekmīgā un neuzvaramā” Andra Grūtupa birojā notikušo pusslepeno advokātu “randiņu” ar jaunievēlēto Satversmes tiesas tiesnesi un tam sekojošo neveiklo aizbildināšanos par “mācību procesa apspriešanu”. Var jau būt, ka pāris stundas pirms pusnakts ir visauglīgākais šādu domu apmaiņu laiks… Tomēr, neatkarīgi no sarunu autentiskuma un tālākās notikumu attīstības, visi iespējamie “drāmas galvenie varoņi” jau ir amnestēti aiz tēraudcietā termina “noilgums”, un laiks strādā viņu labā. Tiesību eksperti norādījuši uz virkni procesuālo darbību un laikietilpīgu ekspertīžu nepieciešamību, kā dēļ lietu nav iespējams novest līdz finišam paredzētajos termiņos. Tā kā minētās darbības pēc būtības jau uzskatāmas par “neiespējamo misiju”, tad publikācijas praktiski tā arī nolemtas “burbuļu” statusam. Diemžēl atklāti runāt par zemūdens akmeņiem tieslietu sistēmā gatavs ir tikai retais, un arī tad parasti nebūt ne kāda no treknās lietas “bīdošajām” figūrām. To gan šādā kontekstā grūti uztvert citādāk, kā par drošu mājienu ne pārāk lielai izmantoto paņēmienu tīrībai. Un par pretējo nepārliecina pat dižā “sakārtotāja” nevainīgais, ar frāzēm “Tas ir mīts!” un “Ko jūs?” pavadītais acu skatiens.
