Skaistu ekskursiju Apes Dāvja Ozoliņa vidusskolas skolotājiem, tehniskajiem darbiniekiem un bijušajiem skolotājiem uz Skolotāju dienu uzdāvināja Apes arodbiedrība un pilsētas dome.
Skaistu ekskursiju Apes Dāvja Ozoliņa vidusskolas skolotājiem, tehniskajiem darbiniekiem un bijušajiem skolotājiem uz Skolotāju dienu uzdāvināja Apes arodbiedrība un pilsētas dome.
Ekskursijā devāmies pa maršrutu: Ape – Raunas ceplis – Rauna – Raunas Staburags – Cēsis – Vējiņu alas un apakšzemes ezeri – Straupe – strausu ferma “Kalnmuiža” – Smiltene – Ape.
Pirmā pietura – Cēsu rajona Raunas “Ķieģeļceplis”. Uzzinājām daudz ko interesantu par mālu un to, kā top gatavā produkcija. Apskatījām Raunu un Raunas Staburagu, kas pēc Daugavas Staburaga applūdināšanas ir vienīgais šāds veidojums Latvijā.
Tālāk devāmies uz Cēsīm. Vispirms iepazināmies ar Riekstu kalnu, kur atradās Indriķa Līvzemes hronikā minētā Cēsu Vecā jeb vendu pils – senākais mūra nocietinājums Ziemeļvidzemē. Vendu vārds devis pilsētas vācisko nosaukumu – Wenden. Ap pilskalnu senatnē veidojies pirmais ciems un vēlāk pilsēta. Tad devāmies uz Cēsu Viduslaiku pili, kas cauri gadsimtiem ir dalījusi savu likteni ar Cēsu pilsētu cīņās pret krievu, poļu un zviedru karapulkiem. Vairākkārt pārbūvēta un paplašināta, Cēsu pils savu arhitektonisko veidolu ieguva 16.gadsimta sākumā. Pieeju pilij apgrūtināja aizsarggrāvji un stipru mūru ieskautas trīs plašas priekšpilis. Izmantojot Viduslaiku pils priekšpils mūrus un aizsardzības torni, 1777.gadā uzcelta Cēsu Jaunā pils. No 1922. līdz 1940.gadam tur atradās Latvijas armijas 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un virsnieku klubs. Pēc Otrā pasaules kara ēkā tika izvietoti dzīvokļi, bet kopš 1949.gada Jaunajā pilī ierīkots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Leģendas stāsta, ka Cēsu pils pagrabi esot pilni ar zeltu un sudrabu, tikai neviens to nevarot atrast. Pils tornī uzvilktais karogs lepni apliecina, ka Cēsis ir Latvijas valsts karoga dzimtene.
Interesanti, ka apkārtējiem pauguriem doti Cēsu pilsmuižas īpašnieka barona Kārļa Gustava fon Zīverta dzimtas vārdi: Kārļa Zīverta kalns, Minadoras kalns (grāfa K.Zīverta meitas vārds), Šarlotes saliņa (K.Zīverta māsas vārds), Emanuela terases (K.Zīverta dēla vārds). Baltie gulbji parka dīķī dzīvojuši jau K.Zīverta laikos. Arī tagad tur peldēja viens balto gulbju pāris.
Cēsīs 1919.gadā uzcelts piemineklis skolnieku rotas cīnītājiem Cēsu kaujās. Uz postamenta stāv pusaudzis ar šauteni rokā, bet mācību grāmatas noliktas pie kājām.
Raunas vārti ir vienīgās apskatāmās viduslaiku Cēsu pilsētas vārtu paliekas. Vārtu fragmenta rekonstrukcija rada zināmu priekšstatu par viduslaiku nocietinājuma mūri.
Aplūkojām arī Svētā Jāņa baznīcu, kura celta XIII gadsimta beigās. Tad tā kļuva par lielāko baznīcu Ziemeļvidzemē, apliecinot plaukstošās pilsētas pilsoņu bagātību un pašapziņu.
Ekskursiju pa Cēsīm beidzām Maija parkā (agrāk – Alekša parks). Parka galvenais accents ir garš, šaurs dīķis. Sākumā dārzu jeb parku grāfs nosaucis sava mazdēla Alekseja vārdā. Uzzinājām, ka pirmos kokus parkā stādījis Eduarda Veidenbauma vectēvs, kurš šeit strādājis par dārznieku, bet tagadējās strūklakas darbojas, pateicoties alūksnietim Alvitam Grīvniekam. Piestājām arī pie izcilā tēlnieka Kārļa Jansona diplomdarba “Cīņa ar kentauru”.
Pēc pusstundas brauciena nokļuvām Straupē (senāk – Ropa), kur apskatījām Lielstraupes (senāk – Straupes) pili un baznīcu. Tagad grūti noticēt, ka pa agrāk ūdeņiem bagāto Braslas upi, kuras krastā ir Straupe, uz Rīgu peldējuši kuģi ar precēm.
Netālu no Straupes atrodas īpašs Latvijas lepnums – vienīgie pazemes ezeri Latvijā – Vējiņu alas. Vecie saimnieki nav zinājuši, ka šajā vietā bijis Vējiņu pilskalns, sena apmetnes vieta. 1986.gadā veiktie arheoloģiskie izrakumi un arheologs Juris Urtāns un dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš šo pauguru atklājuši.
Ar lieliem lukturiem rokās pa speciālām takām, tiltiņiem un kāpnēm pa 10 cilvēkiem kāpām tumsā, domādami, ka būs garš ceļš, bet jau pēc kādiem 5 metriem parādījās pirmais ezeriņš, kurā atspoguļojās smilšakmens alas sienas – radās iespaids, ka ezers ir ļoti dziļš, bet īstenībā – tikai 2 metrus. Tālāk devāmies uz Braslas upes krastu, lai apskatītu un saliekušies izbaudītu jau 42 metrus garu alu. Avotiņš čaloja zem kājām (tiem, kuriem nebija līdzi gumijas zābaku, tos izsniedza pie alas). Kaut kur alas vidū pavērās apmēram četrus metrus augsta zāle, kurā varēja izslieties visā augumā un atvilkt elpu no “līkās” iešanas. Ieelpojām un tālāk devāmies “četrrāpus”, virs galvas – tonnām smilšakmens iežu. Trešajā ezerā un pazemē varot iekļūt tikai hidrokostīmā ar akvalangu. No kritenes atraktais pazemes tukšums ar diviem ezeriņiem nosaukts par Vējiņu Ezeralu.
Apmeklējām arī strausu audzētavu “Kalnmuiža”. Strausi dzīvojot līdz pat 70 gadiem. Pieaudzis strauss sver 100 līdz 150 kilogramus, augumā – no 2 līdz 3 metriem, smadzeņu galvā gan esot tikai apmēram 20 līdz 60 gramu, tādēļ lielie putni pat savus barotājus pazīstot ar grūtībām. Dienā strauss apēd apmēram 3 kilogramus pārtikas: zāli, putraimus un kombinēto barību. No strausa, to nokaujot, izmanto visu: gaļu – pārtikā (esot ļoti garšīga), arī kāju gaļu; spalvas – floristikā, putekļu slotiņu izgatavošanā; skropstas – mākslinieku otām, kosmētiskajām otiņām; taukus – medicīnā, arī kosmētikā; acis – medicīnā; nagus – gravēšanā. Rīgas restorānos jau pieprasot strausa gaļu, olas. No vienas olas varot pagatavot omleti 10 līdz 15 personām. Vēl saimniecībā apskatījām pāvus, stirniņas un citas dzīvās radībiņas.
Ceļotājiem Cēsu novadā ir ko redzēt, jo tā liela daļa atrodas Gaujas Nacionālajā parkā, otra daļa – pakalnos Piebalgas kultūrvēsturiskajā novadā, kas ir iemesls dabas daudzveidībai.
***
Cēsis
– Teritorija: 19 280 kvadrātkilometri.
– Ielu kopējais garums: 115 37 km.
– Iedzīvotāju skaits: 18 065.
– Parki: 5.
– Valsts aizsardzībā kultūras pieminekļi: 71.
