Turpinās no 29.aprīļa. Pats skolotājs šī darba laikā staigāja pa klasi un allaž uzsita ar lineālu tam, kam pirksts bija nepareizā stāvoklī (protams, pa pirkstu un ne jau stipri).
Turpinās no 29.aprīļa
Pats skolotājs šī darba laikā staigāja pa klasi un allaž uzsita ar lineālu tam, kam pirksts bija nepareizā stāvoklī (protams, pa pirkstu un ne jau stipri). Taisns rādāmais pirksts veidoja pareizu kaligrāfisku rokrakstu, un patīkami bija tādu rakstu lasīt, jo viss bija skaidri salasāms.
Bija arī speciāla stunda – glītrakstīšana (šāds priekšmets gan bija skolās arī vēlākajos gados). Burtnīcas bija ar slīpām līnijām, un tāpēc veidojās labs rokraksts. Tādēļ nav brīnums, ka tiem skolēniem, kuri izgājuši cauri glītrakstīšanai, rokraksti ir puslīdz normāli salasāmi. Bet kāds stāvoklis šodien? Lielai daļai rokraksti ir taisni briesmīgi (meitenes gan vairāk cenšas un raksta diezgan glīti). To varu pilnīgi apliecināt, jo visu savu darba mūžu esmu nostrādājusi par skolotāju. Saka gan (un tā arī būtībā ir), ka ārstiem (vismaz lielai daļai) esot briesmīgi rokraksti. To it kā varētu saprast, jo pacientu parasti daudz un katram jāraksta virkne recepšu (reizēm gan pat aptiekās nevar izlasīt). Dažiem mūsdienu skolēniem tie ir vēl trakāki, jo bieži skolotājs spiests darbu vispār nelabot (tagad tāda norma pastāv).
Lielākā daļa skolēnu tajā laikā dzīvoja skolas internātā. Tēvs vai māte pirmdienās sajūdza zirgu un bērnu aizveda uz skolu. Ja bija ziema, tad skolēnus satina kažokos, lai būtu silti. Skolā vajadzēja dzīvot visu nedēļu, sestdienās brauca bērniem pakaļ. Līdzi tika dota pārtika brokastīm un vakariņām (šajās ēdienreizēs skola deva siltu tēju). Pusdienās visiem bija silts ēdiens, kopgaldā gatavots. Produkti kopgaldam pēc noteikta grafika bija jāved vecākiem – viss, kas nepieciešams pusdienu gatavošanai: sviests, gaļa, milti, putraimi, dažādi dārzeņi, kartupeļi un tā tālāk. Jāpiebilst, ka arī launags bija kopgaldā, bet īpaši tika gaidītas piektdienas, kad launagā bija vārīti pelēkie zirņi ar ceptiem speķa gabaliņiem un taukiem (tradicionāls latviešu ēdiens). Katram bija arī krūzīte ar saldēdienu. Visiem bērniem šāds ēdiens ļoti garšoja. Brokastīs un vakariņās katrs ēda līdzi paņemto ēdienu, kas atradās katram skolēnam ierādītajā skapītī. Vienu reizi nedēļā skolā bija rotaļu pēcpusdiena ar dziedāšanu. Arī šīs dienas skolēni dikti gaidīja.
Turnas skolā mācījos vienu gadu. Prātā palicis no tiem gadiem tāds notikums. Parasti mazi bērni allaž gribēja biežāk tikt uz mājām – nedēļa taču bija tik gara, gara. Arī es reiz sadomāju vienā reizē trešdienā bez jebkādas atļaujas un prasīšanās skolotājam doties uz mājām. Vēl bija ziema. Gāju pa taisnāko ceļu caur mežu. Ejot caur mežu, man bija lielas bailes, lūpa drebēja, vilka uz raudāšanu, bet mājās tikt dikti gribējās. Ierados mājās pēcpusdienā, un tas bija liels brīnums visiem mājiniekiem. Mamma redzēja, ka esmu nosalusi un arī pārbijusies. Mani pabaroja, ļāva sasildīties, mazliet pabāra par tādu patvarīgu aiziešanu no skolas. Tūlīt tika jūgts zirgs un mani veda atpakaļ uz skolu. Pa ceļam mani vēl strostēja, to taču katrs šodien sapratīs, ka bērnu patvarību pieļaut nevar. Es taču toreiz biju 1.klases skolniece un turklāt tikai 6 gadus veca.
Turpmāk – vēl
Pierakstījis Ansis
