Turpinās no 27.aprīļa. Tas bija rīks, ko vilka zirgs, un uz neliela koka trapecveidīga rāmja ar paplašinājumu aizmugurē (vagas platumā) bija iestiprinātas metāla tapas, kas kā ezis izirdināja vagu starpu.
(Turpinās no 27.aprīļa)
Tas bija rīks, ko vilka zirgs, un uz neliela koka trapecveidīga rāmja ar paplašinājumu aizmugurē (vagas platumā) bija iestiprinātas metāla tapas, kas kā ezis izirdināja vagu starpu. Tāds rīks bija arī mums, jo to jau varēja izgatavot pats saimnieks. Starp citu – tētis pārdeva vienacaino Mailīti (ķēvīti) un nopirka labāku zirgu. Saimniekošana, cik var saprast, gāja pamazām uz augšu.
Tagad par tematu, kas minēts virsrakstā. 1938.gada rudenī skolas gaitas vajadzēja sākt manam brālim Jānim. Tajā pašā gadā skolu vajadzēja sākt apmeklēt arī manai māsīcai Laumai (mātes māsas meitai). Lai sāktu iet skolā, vajadzēja pazīt vismaz burtus (labākajā gadījumā varēja prast arī lasīt). Pa zilbēm kopā salasīt gan acīmredzot vajadzēja prast. Šoreiz “skolotājs” bija mana vecāmāte, kura ik dienas grāmatu gudrībās no ābeces mācīja manu brāli Jāni un uz mācībām atvesto māsīcu Laumu (viņa pie mums dzīvoja parasti visu nedēļu un tikai pa svētdienām tika aizvesta mājās).
Šajās “mācību stundās” es allaž trinos lasītājiem un vecaimātei aiz muguras un reizē mācījos visu , ko mācīja viņiem. Tā nu iznāca, ka es, būdama krietni jaunāka, biju sagatavojusies skolai ne sliktāk par viņiem, jo mācēju visu to pašu, ko viņi. Es skolu sāku apmeklēt jau 6 gadu vecumā (1939.gadā), jo pratu visu, ko prasīja septiņus gadus vecajiem. Jāsaka, ka vecāmāte ne tikai mācīja elementāro lasītprasmi, bet arī ļoti daudz lasīja pasakas, mācīja mums tautas dziesmas un lasīja priekšā dažādus interesantu stāstiņus no sava laika skolas lasāmās grāmatas (to viņa bija saglabājusi, un glabājas arī pie manis, kaut vecā drukā un ar daudzām izplēstām lapām). Pēc šīm “mācībām” mēs bijām tiešām ar citu skatu uz dzīvi un daudz bagātāki garīgajā ziņā.
10. Turnas skolā
Beidzot pienāca arī mana kārta sākt skolas gaitas Turnas skolā. Tas notika 1939.gada rudenī. Cik liktenīgi – tas bija mūsu Latvijas brīvvalsts pēdējais gads.
Dzīvojam tāpat “Leimaņos”, vecāki kopa zemi un bezgala rūpējās par saviem bērniem, gan par mums, skolniekiem, gan jaunāko māsu Jutu, kura palika mājās.
Skola bija divstāvīga mūra celtne, bet klases (dažas bija apvienotas) atradās tikai 1.stāvā, ēdamtelpa bija pagrabstāvā, arī tā bija pienācīgi izbūvēta. Iespējams, ka otrajā stāvā bija skolotāju dzīvokļi, to gan pēc tik daudziem gadiem nevaru atcerēties. Skola no mūsu mājām (pa ceļu braucot) bija kādu 5 kilometru attālumā, tādēļ dzīvojām skolas internātā. Internāts atradās tajā pašā skolas ēkā. Internātā bija stingrs režīms, kas katram bija obligāts.
Stundas parasti sākās ar svētbrīdi. Kārtība skolā bija stingra, stundās skolotājs īpaši raudzījās, lai, veicot rakstu darbus, skolēni rādāmo pirkstu tu.
(Turpmāk – vēl)
