Es kā mazā muļķe biju pārpratusi šo mammas teicienu un spainītī ar dažām gaļas šķēlēm aiznesu saimniekiem. Mamma bija stipri noskaitusies, dabūju pamatīgu brāzienu, bet pati gāja saimniekiem atvainoties par manu muļķību.
Es kā mazā muļķe biju pārpratusi šo mammas teicienu un spainītī ar dažām gaļas šķēlēm aiznesu saimniekiem. Mamma bija stipri noskaitusies, dabūju pamatīgu brāzienu, bet pati gāja saimniekiem atvainoties par manu muļķību.
“Leimaņos” vecāki mūs lika arī pie nopietnākiem darbiem. Viens no tādiem bija žagaru ciršana malkai. Tēvs no meža veda malku un arī visus žagarus, kas bija nodarināti no kokiem – neko neatstāja mežā. Mūs ar brāli norīkoja pie žagaru ciršanas. Brālis bija lielāks, tāpēc viņš cirta tādā garumā, lai varētu plīti kurināt, bet es krāmēju glītās ieliņās. Tādēļ arī toreiz meži bija tik tīri – viss, kas bija noderīgs dedzināšanai, tika aizvests uz māju un sastrādāts. Tagad jau aina mežos ir cita, taisni žēl skatīties, cik resnus zarus šodien sadedzina mežā, bet malku pērk par dārgu naudu.
9. Mācības “grāmatu gudrībās”
Uz “Leimaņiem” pārcēlāmies 1938.gada Jurģu laikā. Tā jau bija tā parastā diena, kad visi Latvijas ceļi kūpēja (ja vien bija jau sauss) no zirgu soļiem un ratu saceltajiem putekļiem. Pa ceļiem rati rībēja, jo toreiz jau bija ratiem koka spieķotie riteņi ar apkārt apkaltām metāla stīpām. Tie pa bedrēm kratījās un izdeva rībošu skaņu. (Šodien brauc modernāk – tādus ratus varētu skatīt tikai muzejā, šodien visiem ratiem ir gumijas riepas un var dzirdēt tikai zirgu pakavu klaboņu.)
Dzīve ritēja, kā jau stāstīju. Vienīgi varu piebilst, ka tētis iegādājās arī siena kasāmo mašīnu. Toreiz gan vairāk tehnikas neatļāva nopirkt mūsu rocība, bet arī tas jau bija solis uz priekšu. Darbs kļuva vieglāks (īpaši siena laikā), un bijām no citiem neatkarīgāki. Varētu teikt, ka pats elementārākais jau bija – arkls, ecēšas, federnieks, zāles pļaujmašīna, siena kasāmā mašīna (varbūt vēl kāds cits sīks inventārs). Atceros gan, ka tolaik runkuļu vai biešu tīrumos pirms izvagošanas lietoja tā saucamo “ezi”.
(Turpmāk – vēl)
pierakstījis Ansis
