(Turpinās no 20.aprīļa). 8. Ceļš uz “Leimaņiem”. Pavisam netālu no “Mazgūdikām” bija mājas “Leimaņi”, kur bijām spiesti apmesties un sākt saimniekot.
(Turpinās no 20.aprīļa)
8. Ceļš uz “Leimaņiem”
Pavisam netālu no “Mazgūdikām” bija mājas “Leimaņi”, kur bijām spiesti apmesties un sākt saimniekot.
“Leimaņu” mājas bija lielas, rentniekam atvēlēja divas istabas un virtuvi vienā mājas galā, pats saimnieks ar savu ģimeni apdzīvoja mājas otru galu. Saimnieki bija gados veci, viņu bērni izgājuši savā dzīvē. Vasarās atbrauca divi saimnieka mazbērni (mazliet lielāki gan par mums) un mēs kopā spēlējāmies. Viņi bija ļoti saticīgi, draudzīgi. Vispār jāsaka, ka visa saimnieka ģimene bija ļoti sirsnīga. Daudzus gadus vēlāk jau mācoties Valkas vidusskolā, mani ceļi atkal krustojās ar bijušā mūsu saimnieka mazdēlu (mēs jau toreiz atkal dzīvojām citur).
Mājas vienā istabiņā dzīvoja viena kalpu ģimene – tas vien norāda, ka dzīvojamā māja bija liela. Līgums ar saimnieku paredzēja, ka govis tiks ganītas kopīgi – katrs savu dienu. Kalpi ganīja vienu dienu un mēs – rentnieki – otru. Kad pienāca mūsu ganu diena, tad no rītiem ganos gāja mamma (lai bērni ilgāk varētu pagulēt), vēlāk, kad piecēlāmies, tad gājām mēs ar brāli un vecāmāte. Nākamajā gadā gan ganos bija jāiet tikai rentnieku ģimenei (kalpi vairs ganos negāja, viņiem vispār nekādas saimniecības nebija). Saimnieki to gan stingri bija noteikuši, ka govīm ganos nedrīkst ļaut gulēt, lai tās vairāk ēstu un dotu vairāk piena. Mums – bērniem – gan labāk patika, ka govis paēdušas guļ, jo tad arī mēs varējām pasēdēt. Ganības atradās meža ielokā, tāpēc dunduru laikā tās skrēja mežā un tas bija tīrais negals viņas meklēt pa brikšņiem un dzīt ārā. Bija pat gadījumi, kad dažas govis palikušas mežā, kamēr citas jau aizdzītas pusdienās mājās. Tad nu mums nācās iet atpakaļ uz mežu un meklēt pazudušos lopus. Nekad jau govis netika pārskaitītas, viņu bija diezgan daudz – kādas 15 – 16 (varbūt arī vairāk). To atceros, ka mums bija piecas, bet pārējās – saimnieka.
Govīm līdzi gāja prāvs aitu pulciņš (tā jau toreiz lopi ganījās – aitas kopā ar govīm). Viena mūsu bērnu izprieca ganos bija jāšana ar auniem. Bija arī daži auni ar lieliem ragiem, tad nu bija, kur turēties. Auniem gan šāda bērnu jāšana nepatika, viņi skrēja, spārdījās, kamēr mēs beidzot kā korķi novēlāmies zemē. Saniknotie dzīvnieki gribēja atriebties par tādu lietu (badīt mūs), tādēļ māte mācīja, lai nekad neceļoties augšā. Kad auns pēc laiciņa aizgāja, tad droši varēja celties.
Ganu gaitās ejot, atradām labu koku ar krūmu puduri apkārt. Tur mēs ierīkojām sev būdas un spēlējām dažādas spēles. Kad krūmājs aizsedza mājas, tad ļāvām govīm gulēt, lai pašiem atliktu laika spēlēm.
Reiz bija kuriozs atgadījums ar kaimiņu saimnieka bulli. Kaimiņa ganības bija liels aploks (gans nebija vajadzīgs), bullis ganījās kopā ar govīm. Reiz šis bullis pārlēca pāri aploka sētai un iespruka mūsu ganāmpulkā. Mēs – bērni – aiz bailēm uzrāpāmies kokā pie savām būdām. Labi, ka tuvojās pusdienlaiks un govis sauca mājās. Bullis aizgāja līdz mūsu govīm. Pēc laiciņa kaimiņu saimnieks nāca savam dzīvniekam pakaļ.
Vēl pie šī gadījuma varu pastāstīt otru kuriozu. Gan mums, gan saimniekiem bija atsevišķas kūtis, un govju “brūtgāns” bija izvēlējies saimnieka kūti. Saimnieks bija gados vecs, un aiz bailēm kāpdamies atpakaļ, iekrita nelielā vircas bedrē. Labi, ka kūts galā bija ne visai dziļš dīķis, tad nu saimniece labo “smaržu” varēja nomazgāt.
Viens jocīgs atgadījums notika ar mani. Tēvs bija izžāvējis gaļu, un mamma no kāda gabala nogrieza dažas šķēlītes, ielika spainītī, iedeva to man, teikdama: “Aiznes šiem!” (Domāta bija vecāmāte un brālis, kuri atradās ganos).
(Turpmāk – vēl)
pierakstījis Ansis
