Tāpat tas varēja notikt ar ecēšām un federniekiem. Bet tie taču bija remontējami. Tā ar kalēja palīdzību – tie pēc remonta varēja sākt jaunu dzīvi un varbūt ilgus gadus kalpoja rentnieka ģimenei.
Tāpat tas varēja notikt ar ecēšām un federniekiem. Bet tie taču bija remontējami. Tā ar kalēja palīdzību – tie pēc remonta varēja sākt jaunu dzīvi un varbūt ilgus gadus kalpoja rentnieka ģimenei. Toreiz taču laukos kalēju netrūka un kādus tikai brīnumdarbus viens otrs no tiem nedarīja. Tāpat varbūt situācija izveidojās ar zirga ratiem. Šīs visas pārdomas ir tikai mana fantāzija, bet tā tas varēja būt, jo nekas no gaisa nekrīt. Ar laiku rentnieks bija spējīgs nopirkt arī šo to jaunu.
Vēl mazliet par kalējiem. Tajos gados kalējam viņa darbs bija galvenokārt iztikas avots. Kalēju katrā pagastā bija vairāki, bet darba gan viņiem nekad netrūka. Pašam kalējam bija smēde (darbnīciņa) ar visiem darbarīkiem. Toreiz zirgu apkalt nebija problēma, zirgs taču bija galvenais cilvēka palīgs visos lauku darbos. Bet kas šajā jomā ir tagad? Kalēju tikpat tā nekur vairs nav (ko darīt, laikam gan netrūktu). Šādā amatā nekur vairs jauniešus nemāca, un laikam gan tikai retais ietu pa šo izglītības ieguves ceļu, jo šī profesija taču mūsdienās vairs nav prestiža. Mūsu jaunatne no tādiem darbiem ir atradusi. Vairākas reizes televīzijā ir rādīts raidījums, kā kāds jauns cilvēks (kalējs) ar savu automašīnu katru gadu apbraukā pagastus un apkaļ zirgus. Zemnieki jau zina dienu, kad šis vīrs atbrauks. Vai tā nav kauna lieta šodien Latvijas laukiem. Lai arī maz, bet zirgi tomēr ir un viņi ir jāapkaļ. Bet aina tāda, ka zirgs pakavu sen nav redzējis, ar viņu tiek braukts tikai pa smilšainiem ceļiem. Dzīvniekam nagi atlūzuši, bet ejam taču uz Eiropu!
1933.gada Jurģu dienā mana ģimene bija spiesta meklēt jaunu saimnieku ar zemāku renti. Kādu mēnesi pirms Jurģu dienas biju nākusi pasaulē, tā ka mammai bija ko noņemties ar mazo brēkuli. Bet tādi bija laiki, tāda bija rentnieka dzīve. Kalps nolīga darbu pie saimnieka par noteiktu algu gadā un strādāja. Ja kalpa darbs saimnieku apmierināja un kalpam alga arī likās pieņemama, tad šīs darba attiecības varbūt turpinājās ilgus gadus. Kalpam savas zemes nebija, toties rentnieks apstrādāja iznomāto zemes gabalu un gada rezultāts izšķīra – palikt vai nepalikt.
Neatceros māju nosaukumu, uz kurieni pārcēlāmies. Mūsu ģimenei bija viens ne visai labs zirgs, tāpēc trūcīgās iedzīves pārvešanai vajadzēja vairākus braucienus. Bet kas tad toreiz ģimenei bija – pāris koka gultu, galds, daži ķebļi, neliels skapis drēbēm, trauki un gan jau vēl dažādas sīkākas lietas – spaiņi, kannas un tā tālāk, protams, mājdzīvnieki un mājputni. Tā laikam pagāja visa diena, līdz ģimene pārcēlās uz jauno dzīvesvietu. Labi, ka nebija tālu, tajā pašā pagastā apmēram trīs kilometrus uz Omuļu pusi. Toreiz pie mums dzīvoja arī vecaistēvs un vecāmāte (no mātes puses). Tad nu mūsu ģimene uz doto brīdi izskatījās šāda – tēvs, māte, vecaistēvs, vecāmāte, 1931.gadā dzimušais brālis Jānis un es, kurai bija drusku vairāk par mēnesi.
Mūsu mājas atradās apmēram1,5 kilometrus no Ērģemes baznīcas. Baznīca bija diezgan jauna un ļoti skaista. Kā celtniecības materiāls bija granīta akmeņi. Arī iekšpuse baznīcai bija skaista un ar skanīgām ērģelēm. Ik svētdienas tajā notika dievkalpojumi un šajās dienās pa ceļiem brauca gan grezni, gan vienkārši pajūgi, bet visu ceļa mērķis bija baznīca.
(Turpmāk – vēl)
