(Turpinās no 15.jūlija) Stāstīju viņai par savām nedienām, sūdzējos arī par vecomāti. Māte mani mācīja tūlīt doties uz kolhoza kantori un priekšniekiem pateikt, ka ar rītdienu govis paliks neslauktas, ja rīt neviens atvietotājs neieradīsies.
(Turpinās no 15.jūlija)
Stāstīju viņai par savām nedienām, sūdzējos arī par vecomāti. Māte mani mācīja tūlīt doties uz kolhoza kantori un priekšniekiem pateikt, ka ar rītdienu govis paliks neslauktas, ja rīt neviens atvietotājs neieradīsies (vakarā vēl izslaukšu). Tiešām otrā rītā slaucēja bija klāt.
Attiecībā uz vecomāti māte mani samācīja paslēpties kaut kur lielā ābeļdārza zālē atpūsties un vienkārši neatsaukties uz viņas saucienu. Tā arī izdarīju.
Tā es, būtībā pusaudža vecuma bērns būdams, izjutu, cik patīkams bija šis kolhoza darbs. Cik atceros, tad samaksa par darbu pirmajos gados bija mikroskopiska (ja tā var izteikties), un to saņēma darba cilvēks tikai gada beigās (par izstrādes dienām). Un tad vēl radās jautājums – vai vispār kas normāls ar samaksu sanāks.
23. Tēvs man uztic tehniku
Mūsdienās ar vārdu “tehnika” laukos saprot dažādas spēcīgas mašīnas un agregātus dažādu lauku darbu veikšanai. Domāju, ka katrs tos visus ir gan redzējis, gan pats uz tiem sēdējis (mašīnas, traktori, kombaini un tā tālāk), un par tiem nav jāstāsta.
Kolhozu kustības sākumā visi lauku darbi bija saistīti ar zirgvilkmes tehniku (pļaujmašīnām, kasāmmašīnām un citām). Bija arī dažādi citi sīkāki zirgvilkmes agregāti zemes apstrādāšanai.
Bija 1951.gads, un sākās siena laiks. Tēvs jau iepriekšējos gados bija sevi parādījis kā ļoti prasmīgs pļāvējs ar zirgvilkmes pļaujmašīnu, tāpēc šajā gadā darīja to pašu. Pļāva arī pārējie kaimiņu vīri. Parasti centās pļaut agri no rīta un rītapusēs, kā arī vakaros. Pa dienas vidu nevarēja glābties no dunduriem. Kad lielākas platības siena bija nopļautas, tās ar rokas grābekļiem izārdīja un, vairākkārt to darot, izkaltēja. Tad sākās siena savilkšana ar kasāmmašīnu. Šajā gadā šo pienākumu uzticēja man. Mašīnā iejūdza mūsu pašu bijušo zirgu Prīmu (tas tomēr savus ļaudis pazina), un tā es nostrādāju visu vasaru. Pašmāju tuvumā gatavo sienu ar zirgu vezumiem veda šķūņos.
Kad tuvējie tīrumi bija novākti, visa lielā brigāde ar visām mašīnām un pajūgiem devās uz tā sauktajām “Tireļa” pļavām pie Sedas upes. Tas bija deviņus kilometrus tālu. Šeit sienu gatavoja mazliet citādāk. Sienu pļāva, žāvēja un savilka ar kasāmmašīnu tāpat, bet sienu krāva nelielās gubiņās uz lapainiem zariem un pievilka pie šķūņa (lapainie zari labi slīdēja pa nopļauto pļavu). Kad daži šķūņi bija piepildīti, tad sienu krāva kaudzēs, kuras mīdīja un izveidoja ar diezgan smailu galotni. Mīdītāji bija lielākie bērni, arī es tiku galotnes veidojusi vairākām kaudzēm. Ziemā ragavu ceļā šo sienu veda uz mājām. Tā tas turpinājās ik gadus.
Siena laikam beidzoties, augustā sākās labības pļaujas laiks. Labību pļāva ar zirgvilkmes labības pļaujmašīnām, kuras bija lielākas par zāles pļāvējiem un krietni no tiem atšķīrās. Sīkāk neaprakstīšu to izskatu, bet tādu mašīnu var apskatīt Ates muzejā.
Tēvs, iepriekš redzēdams, cik es veikli un prasmīgi strādāju ar kasāmmašīnu, kā arī redzējis, ka es tīri labi pļauju arī ar zāles pļāvēju, uzaicināja mani pamēģināt pļaut arī labību ar labības pļāvēju. Es tam piekritu. Manai mašīnai piejūdza mūsu pašu bijušos zirgus, bet tēvs pats pļāva ar otru mašīnu un svešiem zirgiem. Tā mēs abi pļāvām, un biju priecīga, ka man tik labi veicas. Tēvs brauca pa priekšu, un es aiz viņa.
Gribu aprakstīt notikumu, kas varēja beigties diezgan traģiski. Zeme bija kalnaina, bet dažiem zirgiem ir tā sauktie “ienaši” (ir tādi sīki kukaiņi, kas lien zirgiem nāsīs). Tā rezultātā zirgs sāk klanīt galvu, kārpīties un iet atpakaļgaitā. Mašīna tika dzīta atmuguriski no kalna lejā. Es sāku kliegt, cik spēka, tēvs to ieraudzīja un skrēja palīgā. Viņš saņēma zirgus aiz apaušiem un tos saturēja. Tā laimīgi beidzās šis gadījums. Pļaušana pēc laiciņa turpinājās, un tā abi ar tēvu pļāvām, kamēr mūsu pusē labība bija nopļauta.
Augusts gāja uz beigām, un bija atkal jāpošas jaunām skolas gaitām, šoreiz gan pēdējām Valkas vidusskolā, jo gatavojos iet 11.klasē.
Nobeigums
Ar šīm pirmajām divām kolhoza darbā aizvadītajām vasarām (1950. un 1951.gadā) atmiņu stāstījumu par saviem bērnības gadiem gribu beigt. Uzskatu, ka viss manis aprakstītais dzīves posms ir pagājis nemitīgā darbā, palīdzot saviem vecākiem. Viņi man iemācīja kārtīgi veikt jebkuru darbu, visiem iespējamiem līdzekļiem centās visus mūsu ģimenes bērnus vadīt pa izglītības ceļu. Lai viņiem par to sirsnīgs un mīļš paldies!
1952.gadā beidzu Valkas vidusskolu, un sākās mans tālākais izglītības apguves ceļš, kurā atkal saņēmu vecāku atbalstu. Bet tas jau ir cits posms manā dzīvē, un par to būtu pavisam cits atmiņu stāsts.
ansis
