Turpinās no 27.jūnija.Tajā sestdienā pēc manis atbrauca mamma. Viņa bija visai nerunīga, par kaut ko norūpējusies un satraukta. Pret mani gan bija laipna, atbildēja labprāt uz maniem jautājumiem, bet par savām raizēm allaž noklusēja.
(Turpinās no 27.jūnija)
Tajā sestdienā pēc manis atbrauca mamma. Viņa bija visai nerunīga, par kaut ko norūpējusies un satraukta. Pret mani gan bija laipna, atbildēja labprāt uz maniem jautājumiem, bet par savām raizēm allaž noklusēja. Viņa apprasījās par manām sekmēm, kārtību skolā. Par sevi un skolu stāstīju ar prieku, jo viss bija labi. Ārpus pilsētas viss ceļš bija sniegā, un, zirgam skrienot slaidā riksī, gluži nemanot pagāja 15 kilometri līdz mājas ceļagalam. Visu šo garo ceļu no mammas puses bija jaušama tāda kā atturība sarunā, viņa nelabprāt runāja par mājām, kaut ko centās noklusēt.
Kad nogriezāmies no lielceļa uz mājām, viņa pateica: “Tētis ir izrunājies ne tā, kā vajag.”
Pārbraucām mājās, tētis palīdzēja novietot zirgu, un visi sagājām istabā. Tad nu atklājās īstā aina. Jau kādreiz minēju, ka tētim, lai gan viņš atdeva visus spēkus savas saimniecības nostiprināšanai (ne jau par velti bija piešķirts A.Kirhenšteina goda raksts), reizēm bija tāds vīriešiem raksturīgs niķis kā pasēdēšana pie pudeles, un tādās reizēs jau mēle atraisās. Tad tēvs lielījās, ka viņš esot bagāts, ka viņam nekā netrūkstot un tā tālak. (Bet tā taču īstenībā nebija, dzīvojām uz iztikšanas robežas, ikgadējās smagās nodevas spieda zemnieku pie zemes.)
Toreiz, mājās nākot, viņam nejauši iznākusi saruna uz ceļa ar kādu Ērģemes pagasta varasvīru. Lai arī manu tēvu pagastā cienīja viņa darbu dēļ, viņam tika pateikti diezgan nepatīkami vārdi: “Alfrēd, drīz no Latvijas vedīs prom visus tos, kam tās mantas vairāk nekā citiem. Arī tava ģimene ir izvedamo sarakstā, jo tu mūžīgi lieloties visiem ar savu bagātību!” Mājās sākās atkal tracis. Mamma niknumā kliedza: “Par ko tad mūs izvedīs, krievi paši iedeva zemi, no rentniekiem – nabagiem – kļuvām par jaunsaimniekiem, par visu ar valsti esam laikā norēķinājušies! Tu, vecais, muti pie pudeles jau nu varēji savaldīt, vienmēr lielies ar to, kā tev istenībā nav!”
Pēc visām šīm niknajām pārrunām un pārmetumiem tēvs bija nobijies ne pa jokam. Un ja nu tiešām godīgus darba cilvēkus par neko aizved uz Sibīriju? Par laimi, viss beidzās labi, mūs uz Sibīriju neaizveda, kaut bijām tam gatavi un 25.martā sēdējām mājās kā uz adatām.
Šajā 1949.gada 25.marta sakarā gribu pastāstīt gadījumu no mana tēva māsas dzīves – viņas vīrs bija iesaukts vācu armijā un tur pazuda bez vēsts.
(Turpmāk – vēl)
Ansis
