(Turpinās no 8.aprīļa) Par to, cik bērnu bija tēva ģimenē, jau rakstīju iepriekš. Mana tēva vārds bija Alfrēds, un viņš bija trešais bērns ģimenē.
(Turpinās no 8.aprīļa)
Par to, cik bērnu bija tēva ģimenē, jau rakstīju iepriekš. Mana tēva vārds bija Alfrēds, un viņš bija trešais bērns ģimenē.
Jāsaka, ka visi bērni bija strādīgi, jo to prasīja objektīvā dzīves īstenība – lielajai ģimenei prasības auga jo dienas. 20.gadsimta divdesmito gadu beigās gandrīz visi bija tādā vecumā, ka varēja dibināt savas ģimenes. Abas māsas apprecoties veidoja nelielas jaunsaimniecības. Cik paradoksāli lai arī nebūtu, viņas vispār nesatika savā starpā, par ko bija tie mūžīgie strīdi un nesaskaņas, nemāku teikt. Mājas atradās blakus mazā meža klajumiņā (vairāk tur māju nebija). Vidū bija uzcelta sēta, lai kāda “nevēlama” kāja nespertu soli uz svešas zemes. Jāsaka, ka šīs jaunsaimniecības bija nelielas un nekāda pārticība tajās nevaldīja.
Visi brāļi (to starpā arī mans tēvs) pēc ģimeņu izveidošanas kļuva par rentniekiem, izņemot jaunāko, kurš, būdams vairāk izglītots (iespējams, ka viņš bija vairāk izglītojies, pārējiem gan bija tikai 3 klases, jo toreiz bija tāda izglītības sistēma), strādāja veikalā un pēdējos pāris desmit dzīves gadus Valkā nodarbojās ar visai sievišķīgām lietām – aušanu. Viņš auda tautas tērpus, jostas, prievītes un tā tālāk. Viņš skaitījās daiļamata meistars, un viņa darinājumi nokļuva dažādās izstādēs Rīgā un citur.
Tāda nu bija izveidojusies katra dzīve. Atceros, ka īpaša radošanās tajos gados nenotika (tagad taču arī tas nav sevišķi izplatīti).Toreiz katrs bija iejūgts savā darbā un tādām lietām atlika maz laika. Tagad varbūt tas laiks būtu, bet daļa ļaužu aizrāvušies ar mantas dzīšanu. Īpaši izteikta šodien ir braukšana peļņā uz citām valstīm, un tā tās radu ģimenes izklīst un gadi aiziet. Arī mans tēvs un visi viņa tuvinieki (izņemot tālākos pēcnācējus, kuri man šodien ir sveši) ir viņsaulē, un daudzi izziņas avoti vairs nav pieejami, kaut būtu daudz kas pastāstāms, ko es nezinu.
5. Rentnieka gaitu sākumā
Grūti man šodien precīzi pateikt, kurā gadā tēvs ar māti nodibināja ģimeni. Uz fotogrāfijas datu nav, un arī pašu vecāku vairs nav. Ticamāk, tas varēja būt 1930.gadā, jo 1931.gadā piedzima mans brālis Jānis.
Tad arī ap šiem gadiem sākās manas ģimenes rentnieku gaitas, kas turpinājās nedaudz vairāk par 10 gadiem. Šajos gados bija prieka brīži ģimenei, kad tajā ienāca trīs bērni (Jānis, Ārija, Inta), kuri jau kopš mazām dienām centās palīdzēt saviem vecākiem, cik nu viņu spēciņš to atļāva.
(Turpmāk – vēl) pierakstījis Ansis
