Turpinās no 8.jūnija. Jāpiezīmē, ka kalts bija liels un vārīts tika tā, lai būtu ko paēst arī citiem bēgļiem. Pēc šī notikuma pirms aizbraukšanas bijām spiesti šo to tāpat ieēst no sausās pārtikas.
(Turpinās no 8.jūnija)
Jāpiezīmē, ka kalts bija liels un vārīts tika tā, lai būtu ko paēst arī citiem bēgļiem. Pēc šī notikuma pirms aizbraukšanas bijām spiesti šo to tāpat ieēst no sausās pārtikas. Vēl jāpiezīmē, ka pie mums pieklīda kumeliņš ar lielu brūci uz pieres (bija atplēsts krietns gabals ādas). Mēs tūlīt viņu noķērām, mamma savainoto vietu sasmērēja ar medu un to darīja ik dienas. Atplēstā āda ar laiku pieauga. Kumeliņš bija brūns, un devām viņam vārdu Brūnais. Braucot viņš tika piesiets pie zirga ilkss, un tā mēs tikām pie jauna zirdziņa, kurš ar laiku izauga par skaistu zirgu.
Fronte nāca arvien tuvāk. Atceros, ka tā bija saulaina diena, kad devāmies tālāk ceļā. Pēc kāda laika piebraucām pie kādas birztaliņas atpūsties, gribējām arī, lai gotiņas kaut ko ieēd. Sekoja atkal uzlidojums, kad tas beidzās, devāmies uz tuvākajām mājām un tur apmetāmies.
Šīs mājas ļaudis bija ļoti saprotoši un atļāva mums izmantot pirmo stāvu. Tur pārgulējām nakti, gotiņas ķēdēs bija piesietas uz pagalma un tur ganījās visu nakti. Bijām izlēmuši šajās mājās pavadīt arī nākamo dienu un nakti. Bet nakts vidū ieradās vācieši un pavēlēja mums mājas atstāt, jo tuvojoties krievi.
Kamēr mamma un pārējie sēja pie ratiem govis un savāca visas savas mantas, tēvs devās izlūkos, vai tuvumā nav vieta, kur apmesties! Viņš bija netālu atradis lielas mājas ar ļoti lielu pagrabu, kurā jau bija prāvs pulciņš bēgļu! Visi braucām turp. Iepriekšējās mājās mamma bija iejaukusi abrā mīklu maizītes cepšanai. Nācās prombraucot atstāt abru ar visu mīklu. Otrajā dienā apmēram pusdienlaikā mamma slauca uz tīruma piesietās govis (govis bija arī citiem bēgļiem). Tajā brīdī no tuvējā mežiņa iznāca svešās formās tērpti kareivji. Pie mums viņi nenāca, bet devās tālāk. Ansis
(Turpmāk – vēl)
