(Turpinās no 23.maija) 13. Baigā gada atskaņas laukos Tā nu laiku pārmaiņas bija notikušas, un bijām kļuvuši par jaunsaimniekiem, šoreiz gan pašiem to negaidot.
(Turpinās no 23.maija)
13. Baigā gada
atskaņas laukos
Tā nu laiku pārmaiņas bija notikušas, un bijām kļuvuši par jaunsaimniekiem, šoreiz gan pašiem to negaidot. Darba sūrums jau bija tāds pats kā rentnieka gados – viss jāpadara un darba bija daudz, atpūtai laika palika pavisam maz. Katru rītu mammai bija jāceļas agri un jāizslauc govis, piens jāatdzesē, lai pēc pāris stundām to varētu vest uz pienotavu. Šim nolūkam bija speciāli sagatavoti rati ar speciālu kasti virsū, kur katrā kastes nodalījumā tika novietota piena kanna, tā turējās stingri un uz nelīdzenā ceļa nevarēja apgāzties. Pienotavā gatavoja sviestu, vēlāk arī sieru. Raksturojot pašu Ērģemes centru, varu piebilst, ka tam visam cauri vijās it kā centrālā iela un tai abās pusēs bija dzīvojamās mājas. Pats centrs varēja būt kilometra vai nedaudz vairāk garumā un izbeidzās ar asu pagriezienu uz Valku. Šajā pagriezienā bija neliela upīte Rikonda, kurai pāri bija tilts. Valka atrodas 15 kilometrus no Ērģemes. Toreiz Valkā varēja nokļūt tikai ar zirga transportu, jo autobusi nekursēja. Viena lieta, veidojot Ērģemes centru, bija ļoti nepraktiska – veikals, aptieka un pasts atradās pašā centra galā uz Valkas pusi. Bet tās taču bija tās galvenās vietas, kur cilvēkam nepieciešams visbiežāk nokļūt. Daļa jaunsaimniecību veidojās uz lielsaimniekiem atņemto zemju rēķina (visu jau gluži neatņēma – atstāja 30 hektārus), bet šiem jaunsaimniekiem, kuri iepriekš bija bijuši saimnieku kalpi, taču nekā nebija. Valsts nenodrošināja šādu jaunsaimniecību attīstību – tāda bija jaunās komunistu varas politika. Vienu gadījumu atceros jo spilgti. Kādam cilvēkam, kura ģimenei bija iedota zeme, nebija naudas, par ko nopirkt zirgu, bet bez zirga saimnieks laukos ir kā bez rokām. Šis vīrs visos lauku darbos (zemes apstrādē, transportā) izmantoja bulli. Tā viņš strādāja, un tam nemaz nenesās prāts uz tiem laikiem, kas raksturīgi buļļiem (valsts taču zina, kādam nolūkam saimniecībā tieši turēts bullis). Tā šis cilvēks, cik vien atceros, visus lauku darbus veica ar bulli daudzus jo daudzus gadus.
Par Baigo gadu mūsu tautas vēsturē dēvē posmu, kad Latvijā saimniekoja komunisti 1940./41.gadā (līdz laikam, kad Vācija uzbruka PSRS). Tas viss, kas notika Rīgā, līdz mums atnāca ar krietnu novēlošanos pa dažādiem kanāliem. Es jau toreiz biju maza (1.klasi beigusi) un neko īpaši nesapratu, par kādiem jautājumiem vecāki sprieda, bet daudz pārrunu vecāku starpā ģimenē bija bieži, arī kaimiņu starpā, kuri varbūt bija uzzinājuši ko vairāk. Parasti tā lielās politikas apspriešana notika pie pienotavas, jo piena vedēji pārsvarā bija vīrieši (25 litru vannas sievietēm nebija pa spēkam izcilāt). Līdz mums atnāca ziņa, ka Rīgā un citās lielajās pilsētas notiekot nacionalizācija – visus īpašumus (fabrikas, namus, veikalus un citu) atņemot to bijušajiem īpašniekiem un padarot par visas tautas mantu (tas nozīmē, ka viss pieder visiem, bet īstenībā nevienam nepieder nekas – pamēģini kaut ko paņemt, tūlīt būsi aiz restēm). Vasarā notika vēlēšanas, kurās obligāti bija jāpiedalās (tās bija tā sauktās Tautas Saeimas vēlēšanas ar vienu deputātu kandidāta sarakstu, vārdu sakot, bez jebkādas izvēles vēlētājiem).
(Turpmāk – vēl)
ansis
