Tēvs jau iepriekšējā gadā, šad tad braukdams ar zirgu uz Ērģemi (bijām taču tajā pašā pagastā), bija uzzinājis, ka pavasarī atbrīvosies rentnieks vieta “Ropenēs”, jo līdzšinējais rentnieks gatavojās pavasarī pārcelties citur.
Tēvs jau iepriekšējā gadā, šad tad braukdams ar zirgu uz Ērģemi (bijām taču tajā pašā pagastā), bija uzzinājis, ka pavasarī atbrīvosies rentnieks vieta “Ropenēs”, jo līdzšinējais rentnieks gatavojās pavasarī pārcelties citur. Acīmredzot, šīs mājas piederēja visai bagātam saimniekam, kuram bija otra māja (kurā pats dzīvoja) kādus 15 – 20 kilometrus uz Rūjienas pusi. Tēvs ar pašu saimnieku, acīmredzot, visu bija arī norunājis. Kādi bija šie saimnieki un kas tie bija par cilvēkiem, pastāstīšu vēlāk. Piebildīšu vēl to, ka acīmredzot rudenī (1939.gadā) ar iepriekšējo “Ropeņu” rentnieku tika nokārtota lieta un tika iesēti ziemāji (kvieši, rudzi), lai nākamajā gadā būtu sava maize. Jāpiebilst, ka rudzus parasti sēja zemē, kur bija novākti kartupeļi, zemi tikai safederēja, iesēja labību un pēc tam ieecēja zemē. Šoreiz gan tie sējas darbi bija ritējuši vieglāk, jo “Ropenēs” bija sējmašīnas (laikam īstajam saimniekam piederošā), to bija izmantojis iepriekšējais rentnieks un pēc tam tā palika arī mums.
Vēl par pašām mājām. Dzīvojamā māja bija ļoti patīkama, ar trīs istabām un virtuvi. māja bija vienstāvu, bet jumta stāvā bija izbūvēta neliela istabiņa. Pie mājas bija mūra kūts ar lielu pagrabu galā. No tā veda durvis uz kūti, pa kurām lopbarības saknes nogādāja tieši kūtī. (Ar šo pagrabu nākotnē saistīsies pavisam savādākas lietas). Pie mājas bija liels ābeļdārzs, kurā atradās vēl divi pagrabi (viens kartupeļiem, otrs, kur glabāt ābolus). Netālu no mājām mazā uzkalniņā bija pirts un tai apkārt auga apses, bērzi, palieli alkšņi un daži skuju koki. Vēl saimniecībā bija arī citas ēkas, īpaši jāatzīmē labā klēts un tā sauktais piena kambaris (auksts gan).
(Turpmāk – vēl)
pierakstījis Ansis
