Turpinās no 6.maija. 11. Pēdējās rentes mājas. Atkal lielceļš kūpēja no zirgu pakavu un ratu saceltajiem putekļiem. Sniegs jau bija pazudis, tikai šur tur uz tīrumiem vēl rēgojās balti plankumi.
(Turpinās no 6.maija)
11. Pēdējās rentes mājas
Atkal lielceļš kūpēja no zirgu pakavu un ratu saceltajiem putekļiem. Sniegs jau bija pazudis, tikai šur tur uz tīrumiem vēl rēgojās balti plankumi. Kāda ģimene pārcēlās uz jaunu dzīvesvietu, brauca ar diviem pajūgiem, kuriem aizmugurē bija piesietas govis. Ratos bija sakrauta ģimenei piederošā iedzīve. Toreiz gan braucēju noskaņojums bija visai možs un pa ceļam raisījās optimistiskas sarunas. Šie braucēji bija mūsu ģimene, kura pārcēlās uz dzīvi Ērģemē uz mājām, kuras saucās “Ropenes”. Tātad šīs bija jau piektās mājas, kur uz dzīvi gatavojās apmesties mana ģimene. Izrādījās, ka tās bija arī pēdējās mājas mūsu rentnieku gaitās. Bija 1940.gada pavasara Jurģu diena.
Ceļš uz “Ropenēm” nogriezās no grantētās šosejas Valka – Rūjiena, un pašas mājas atradās apmēram 1 kilometru no lielceļa un no tā nemaz nebija redzamas, jo atradās aiz pirmā uzkalniņa ielejā. Arī pats Ērģemes centrs atradās kādus 1,5 kilometrus no mājām, kur atradās liela pienotava ar augstu dūmeni. Vispār šis apvidus bija lielākiem un mazākiem pauguriem bagāts (mums – bērniem – gan tie bija kā lieli kalni). Zeme visapkārt bija mālaina (ļoti smaga, kā zemnieks saka), tāpēc tās apstrāde bija visai grūta.
Jāpastāsta gan tas, kā mēs tikām pie šīm mājām (protams, kā rentnieki). Negribu teikt, ka dzīve “Leimaņos” būtu bijusi slikta, bijām tur pieraduši un iedzīvojušies, izplānojuši (to jau gan vecāki), kas katrā laukā kārtējo reizi sējams vai stādāms. Arī skolas gaitas Turnā jau bija pierastas, arī zemes rente bija pieņemama, ģimenes turība, kaut nedaudz, arī katru gadu pieauga. Arī māju saimnieks ar visu bija mierā un vietu mums netaisījās uzteikt. Šoreiz šī dzīvesvietas maiņa notika pēc mūsu pašu gribas.
(Turpmāk – vēl)
Pierakstījis Ansis
