(Turpinās no 6.aprīļa). Kā kopīgu abām vecvecāku ģimenēm varu minēt to, ka abās bija pieci bērni (mātes ģimenē -trīs māsas un divi brāļi, tēva ģimenē – divas māsas un trīs brāļi).
(Turpinās no 6.aprīļa)
Kā kopīgu abām vecvecāku ģimenēm varu minēt to, ka abās bija pieci bērni (mātes ģimenē -trīs māsas un divi brāļi, tēva ģimenē – divas māsas un trīs brāļi). No tā varam secināt, ka mūsu senču ģimenes bija daudz kuplākas nekā šodien, visi bērni izauga stipri un veseli (protams, ja kādu Dievs neaizsauca viņsaulē) un krietni sava darba darītāji. Papētot savas mātes un tēva brāļu un māsu bērnu turpmākās dzīves ceļus, redzu, ka, lai gan bija grūti dzīves apstākļi, mani vecvecāki (īpaši pa mātes dzimtas līniju) ir centušies dot saviem bērniem izglītību (iespēju robežās, un tas neiznāca arī visiem). Vecāki domāja, kaut viņu bērniem izdotos izrauties no pelēkās ikdienas smagā darba, kas bija tik nomācošs un reizē pazemojošs tālaika lauku sabiedrībā.
3. Manas mātes ģimene
Uzvārds Bērziņš ir ļoti populārs mūsu tautā, un gandrīz katrā pagastā varam atrast šāda uzvārda īpašnieku. Arī manas mātes ģimene bija Bērziņi. Ejot kalpu gaitās, visi jaunie Bērziņi izauga par krietniem dēliem un meitām. Katram dzīvē izveidojās savi likteņi, bija arī bēdas un prieka dienas.
Ne jau visiem bērniem vecākiem atradās rocība, lai tos sūtītu augstās skolās, lai apgūtu izglītību. Ģimenē bija pieci bērni, tāpēc diviem tika dota iespēja mācīties. Vecākais dēls Jūlijs mācījās par mežkopi (starp citu, savā specialitātē viņš visu mūžu nostrādāja Naukšēnos), šajā profilā izglītību ieguva arī viņu bērni, kuri ieņēma samērā augstus amatus Latvijas mežsaimniecībās.
Mana māte (jaunākā no meitām) ieguva vidusskolas izglītību Valkā. Viņas vārds bija Marta.
Tā gāja gadi, bērni izauga lieli un nodibināja savas ģimenes. Vecākā meita Emīlija ar vīru izveidoja jaunsaimniecību un izskoloja savus bērnus. Manas mātes otra māsa arī gāja to pašu ceļu, tikai liktenis pāragri viņai bija lēmis aiziet aizsaulē. Pēc intensīvas siena kasīšanas piekususi un pārkarsusi, atgūlusies zem koka uz zemes. Turpat dabūjusi plaušu karsoni, un ar dzīvi rēķini tika noslēgti. Otrā dienā bijuši kapu svētki Ērģemē un visi tuvinieki brīnījušies, kāpēc Terēze (tā sauca šo mātes māsu) nav atbraukusi. Tikai pēc tam uzzinājusi, ka māsa no plaušu karsoņa mirusi, atstājot trīs dēlus. Vecākais brālis jau bija apguvis mērnieka arodu, tāpēc viņš uzņēmās zināmu gādību par jaunākajiem brāļiem. Tēvs viņiem jau bija miris agrāk.
Mana māte izgāja pie vīra, un jaunā ģimene kļuva par rentniekiem, tā bieži ceļojot no mājas uz māju, meklējot zemāku rentes maksu. Vēl savās atmiņās gribu piebilst, ka vecaistēvs nomira agri (bet tad jau bērniem bija savas ģimenes, viņu atceros tikai ar bērna prātu). Toties vecāmāte nodzīvoja gandrīz 102 gadus. Viņai gan bija tāda “nelaba” mode – nekad nebija labi ne vienā, ne otrā vietā (pie saviem bērniem). Tā viņa uz zināmu laiku pārvietojās no vienas vietas uz otru, padzīvoja laiciņu un gāja citur. Beigās atgriezās pie mums, jo mūsu mājas laikam skaitījās tās galvenās. Mēbeļu taču viņai nekādu nebija – gulta un aizslēgtā pūralāde. Tos gan savos “ceļojumos” viņa atstāja mūsmājās. Kas atradās tajā pūralādē, varējām tikai minēt. Vienu gan zinu, ka vecaimātei tur vienmēr glabājās pudele, kurā bija degvīna uzlējums uz saknītēm. Tā viņa mēriņu ieņēma katru vakaru pirms iešanas gulēt. Aizsteidzoties notikumiem priekšā (tas jau bija sešdesmitajos gados), kad biju nodibinājis ģimeni ar Āriju, mēs bieži braucām pie viņas vecākiem. Neiztika jau arī bez grādīgā. Vecāmāte jau gulēja uz gultas (viņa nomira 1969.gadā), bet no piesolītā mēriņa nekad neatteicās. Degvīnu viņa dzēra ar garšu pa mazam malciņam.
Vēl daži vārdi par jaunāko mātes brāli Jēkabu. Arī viņš, būdams pieaudzis, izveidoja ģimeni, uzcēla nelielu mājiņu un apsaimniekoja savu zemīti. Kara laikā iesaukts leģionā, pazuda bez vēsts, toties viņa meitas turpina dzīvot un strādāt Ērģemē un Mārkalnē, kaut ir jau pensionāres.
4. Mana tēva ģimene
Par sava tēva ģimeni manas atmiņas ir visai skopas. Kad biju jau pie kaut cik normālas bērna saprašanas (3 vai 4 gadu vecumā), savu vectēvu vispār neatceros, ka būtu kaut reizi redzējusi. Acīmredzot viņš bija jau miris, un mūsmājās par tām lietām tika visai maz runāts. Vecāmāte viena pati dzīvoja Ērģemes centrā mazā mājiņā, uz mūsmājām nāca reti. Pastāvēja kaut kādas nesaskaņas manas mātes un vecāsmātes starpā – par ko īsti, kura kuru nevarēja ieredzēt, nezinu un laikam nekad neuzzināšu.
Uzvārds Jūgs ir diezgan izplatīts Ērģemes un Kārķu (Kārķi no Ērģemes ir apmēram 15 kilometrus attālu). Pie šāda uzvārda bija tikusi arī mana tēva dzimta. Arī šī dzimta bija no kalpu kārtas, un acīmredzot, sasniedzot spēka gadus, bērni bija spiesti iet par puišiem un meitām pie bagātiem saimniekiem. Tā tas turpinājās, līdz viņi paši nodibināja savas ģimenes.
(Turpmāk – vēl)
pierakstījis Ansis
