Jau daudzus gadus 5.maijā atzīmē Preses dienu. Ja arī ne ārēji, tad klusībā šos svētkus svin žurnālisti, kas šim darbam atdevuši visu mūžu.
Jau daudzus gadus 5.maijā atzīmē Preses dienu. Ja arī ne ārēji, tad klusībā šos svētkus svin žurnālisti, kas šim darbam atdevuši visu mūžu. Alūksnē tāda ir Anna Celmiņa, kas par rajona un pilsētas cilvēkiem, kā arī par notikumiem stāstījusi 47 gadus, pirms tam strādājot arī citu rajonu preses izdevumos.
Par galveno Anna vienmēr uzskatījusi cieņu un godīgu attieksmi pret aprakstu un notikumu varoņiem. Lielākā balva žurnālistei bijis cilvēku acīs lasītais prieks pēc tam, kad par viņiem pateikts kaut kas labs.
“Vienmēr esmu gribējusi savu aprakstu varoņiem brīvi un mierīgi raudzīties acīs, vienmēr rīkojusies saskaņā ar sirdsapziņu, centusies iespējami dziļāk ieskatīties cilvēku dvēselē,” saka Anna, kad tiekos ar kolēģi viņas mazajā dzīvoklītī Helēnas ielā.
Uz šaurās palodzes citu pēc cita ziedus ver pelargonijas, klusi tikšķ pulkstenis, katru saimnieces soli un žestu cītīgi uzmana kaķenes Totija un Bū. Uz nelielā galda blakām lupai, ko saimniece izmanto lasīšanai, – dažādi avīžu izgriezumi un jaunākās grāmatas, vienā istabiņas stūrī – dators, kas vienlīdz veic arī televizora funkcijas. Uzlūkoju skopo iedzīvi un domāju, vai Anna justos bagāta, dzīvodama lepnā namā. Iespējams, viņa tajā justos kā putns zelta būrītī, kam sasaistīti spārni, jo dzīvē nekad galvenā nav bijusi nauda un citas materiālās vērtības.
Mācījos kā bez prāta
“Bērnībā biju iedomājusies, ka tad, kad izaugšu, noteikti strādāšu par skolotāju, bet dzīvē viss izvērtās daudz interesantāk. Esmu sēliete, cēlusies no īstā, vecā Jēkabpils rajona, kam vēlāk piegrūda klāt Krustpils pusi. Arī mana dzimtā Biržu pagasta, ar kuru lepojos, šodien nav. To saskaldīja trīs atsevišķās vienībās. Atceros, ka biju lielīga, jo par saviem novadniekiem varēju saukt rakstniekus Aleksandru Grīnu un, protams, Jāni Jaunsudrabiņu,” stāsta A.Celmiņa. Viņa ar patiku atceras Zasas vidusskolā pavadīto laiku, kas aizsteidzies kā viena diena, jo Annā mācījusies kā bez prāta, kāri tverdama katru skolotāju vārdu. Meitenes cītība 1950.gadā, beidzot 12.klasi, vainagojusies ar zelta medaļu.
“Medaļa man deva cerību un iespēju, ka varēšu studēt Rīgā, jo materiālie apstākļi bija ārkārtīgi grūti. Tolaik tēva vairs nebija, mamma slimoja. Uz Rīgu, lai iestātos Latvijas Universitātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā, cerot kļūt par skolotāju, aizbraucu ar pieciem rubļiem un paštaisīta sviesta burciņu kabatā. Cerēju, ka, tiklīdz kļūšu par studenti, uzreiz saņemšu stipendiju, bet tā nenotika. Arī no 220 rubļu stipendijas nekas pāri neatlika, jo no tās atskaitīja maksu par studijām un brīvprātīgo apdrošināšanu. Varēju strādāt Zasas vidusskolā un mācīties neklātienē, bet no šīs iespējas atteicos,” atceras žurnāliste. Nekad viņa nav sūdzējusies, ka ir grūti, jo skopā pārticība bērnībā un skolas gados iemācīja būt pacietīgai, pieticīgai un izturīgai.
“Vidusskolas pēdējas klasēs mitinājos internātā, jo vecāku mājās nebija elektrības, bet redze man nekad nav bijusi sevišķi laba. Sevi uzskatu par mājas “kaķi”, kas vislabāk jūtas mājās, bet tolaik neuzdrošinājos doties uz tām, jo nebiju pārliecināta, ka mājiniekiem ir ko celt vakariņu galdā. Negribēju būt tā, kas ar savu ierašanos kādu atstāj bez vakariņu tiesas,” Annai nav viegli to atsaukt atmiņā.
Pirmo kucēnu neslīcina
Paralēli studijām Anna strādājusi dažādus darbus. Šodien ar smaidu viņa stāsta, cik prestiža tolaik šķitusi apkopējas vieta Latviešu valodas un literatūras institūtā.
“Nevarēju nestrādāt, jo 1.kursā, kad vēl nebiju nokārtojusi pavasara eksāmenu sesiju, tieši 5.maijā nomira mamma, tāpēc šī diena, kad vēlāk kolēģi svinēja svētkus, man saistījās ar skumjām atmiņām. Pēc 3.kursa piedāvāja ceļazīmi uz atpūtas namu, bet no tās atteicos. Teicu, ka man nav vajadzīga atpūta, bet darbs. Biju nobažījusies, kā varēšu doties praksē uz skolu un stāties klases priekšā, ja pat mugurā nav nekā labāka ko uzvilkt. Uz lekcijām gāju ar to, kas bija,” stāsta Anna. Kāda paziņa ieteikusi darba meklējumos doties uz toreizējā laikraksta “Padomju Jaunatne” redakciju. Turp Anna devusies ar satraukuma pilnu sirdi, baidīdamās, ka nespēs tikties un intervēt svešus cilvēkus. Pirmā publikācija veidota par kāda Rīgas uzņēmuma bērnudārzu.
“Sākumā bilda, ka varēšu strādāt vienu mēnesi, bet publikācija izdevās veiksmīga un pirmo kucēnu slīcināt nevajadzēja, pat redakcijas darba apspriedē manu darbu pieminēja, tapēc radās iespēja darbu turpināt kopā ar tādiem cienījamiem žurnālistiem kā Vera Bušmane, Igors Palkavnieks, Velta Spāre un citiem. Iztālēm vēroju, kā strādāja Zigmunds Skujiņš. Tagad, lasot viņa autobiogrāfisko grāmatu, konstatēju, ka viņam atmiņa ir krietni sliktāka nekā man, jo daudzi fakti bija sajaukti,” pārdomās dalās A.Celmiņa. Šajā laikā viņā radusies pārliecība, ka strādās par žurnālisti.
Sevī jāsajūt Dieva dzirksts
“Tolaik, kad žurnālisti no Rīgas ieradās kādā mazākā pilsētā, viņiem vienmēr partijas komitejas, komjaunatnes komitejas vai izpildkomitejas ļaudis izlīdzēja ar transportu, ieteica, kurp doties, ar ko runāt, bet Kandava bija vienīgā vieta, kur gandrīz visu rajonu un pilsētu vajadzēja iepazīt un izzināt pašas spēkiem. Kad pienāca valsts sadale, uz to gāju kopā ar žurnālistiem, bildu, ka esmu gatava trīs obligātos gadus nostrādāt vienalga kur, tikai ne Kandavā, bet dzīve izspēlēja joku, jo 1957.gada janvārī saņēmu nosūtījumu strādāt laikrakstā “Sarkanā Kandava”, ko tolaik vadīja bēdīgi slavenais Pēteris Jerāns. Ellišķīgs cilvēks, tomēr biju pat viņa vietniece,” cienījamā žurnāliste soli pa solim vēlreiz izdzīvo darba mūžu.
Sadales dienā ar jauno speciālisti nopietnas pārrunas uzsācis katedras vadītājs Arvīds Grigulis, cenšoties iebilst viņas vēlmei pievērsties žurnālistikai, piedāvājot pat skolas direktores vietu kādā lauku skolā, biedējot ar redakcijas darbinieku mazo atalgojumu. To dzirdot, Anna sadūšojusies un atgādinājusi, ka tad, kad viņai patiesi bijis materiāli grūti turpināt studijas, viņš darbu nav piedāvājis. Ar rūgtumu sirdī viņa vērojusi, kā diplomētie žurnālisti valsts sadalē parakstījušies par došanos uz kādu redakciju, jau iepriekš zinot, ka tajā noteikti nestrādās, bet Annai norādīts, ka viņa var doties uz Rēzekni, bet tikai tajā gadījumā, ja viņa sevī sajūt Dieva dzirksti.
“Kā es varēju zināt, ir vai nav manī tā Dieva dzirksts? Nebiju radusi sevi piedāvāt, tāpēc pieņēmu piedāvājumu un 1955.gadā sāku strādāt Jaunpiebalgas rajona laikrakstā “Karogs”, bet rajonu drīz vien likvidēja, un atkal āvu kājas uz citu vietu – uz jau pieminēto Kandavu,” žurnāliste kārto atmiņas.
Miera nebūs, kamēr dzīvošu
1959.gada decembris uzskatāms par liktenīgu A.Celmiņas mūžā, jo atkal saņemts kārtējais piedāvājums – šoreiz strādāt Alūksnes rajona laikrakstā “Padomju Alūksne”.
“Ļoti negribēju braukt uz Alūksni, nezinot, ka te palikšu līdz mūža galam, ka te strādāšu ne tikai redakcijā, bet organizēšu un veidošu arī radioraidījumus, kādu laiku būšu Alūksnes bibliotēkas lasītavas pārzine un atkal atgriezīšos pie darba redakcijā,” stāsta žurnāliste.
Lai gan A.Celmiņai ir 82 gadi, viņa joprojām ir nemiera pilna. “Miera man nebūs tik ilgi, kamēr turēšos kājās, kamēr redzēšu, kas notiek pilsētā, dzirdēšu, kā cilvēki dzīvo. Uzskatu, ka žurnālista darbā vislabākais ir tas, ka tu dzīvo līdzi notikumiem, ka vari ar savu rīcību kaut ko mainīt, ka cilvēki tev uzticas. Manuprāt, šodienas žurnālisti dažbrīd neizšķir, par ko viņi raksta, vai par saviem vienaudžiem, cilvēkiem cienījamos gados vai bērniem. Apraksta varoņus nevajag izskaistināt un samākslot. Vadot nodarbības Tautas universitātē cilvēkiem, kas vēlējās kļūt par žurnālistiem, vienmēr teicu, ka labs žurnālists ir tikai tas, kurš nevar nerakstīt, kurš ir gatavs atbildēt par katru uzrakstīto vārdu, atbildīgs par pateikto un arī nepateikto,” saka vārda meistare. Šobrīd viņas lielākā vēlēšanās ir tā, lai cilvēki cits pret citu būtu iecietīgāki, veidotos savstarpējā sapratne, lai būtu pieticīgāki savās prasībās. Raugoties uz alūksniešiem, A.Celmiņai šķiet, ka viņiem vēl pietrūkst apziņas, ka Alūksnes skaistums un nākotne ir tikai pašu rokās.
