Pirms kāda laika kādā nelielā lauku pašvaldībā piedalījos interesantā pasākumā. Svētki ar pagasta pašvaldības atbalstu tika rīkoti par godu visiem tiem pagastā dzīvojošajiem jauniešiem, kas šajā gadā pārkāpuši vai vēl pārkāps pilngadības slieksni.
Pirms kāda laika kādā nelielā lauku pašvaldībā piedalījos interesantā pasākumā. Svētki ar pagasta pašvaldības atbalstu tika rīkoti par godu visiem tiem pagastā dzīvojošajiem jauniešiem, kas šajā gadā pārkāpuši vai vēl pārkāps pilngadības slieksni. Šādu svētku rīkošana tur ir izvērtusies par skaistu tradīciju jau vairāku gadu garumā.
Skaisti saposta zāle, jaukas tradīcijas, sagatavots interesants priekšnesums, jaunieši tērpušies krāšņos svētku tērpos, zālē pulcējušies apsveicēji ar ziediem rokās un apsveikuma vārdiem un laba vēlējumiem uz lūpām – tas viss radīja patīkamu svētku atmosfēru, taču šoreiz stāsts nav īsti par to…
Šis svētku pasākums man lika aizdomāties par vecāku un bērnu attiecībām un mīlestību. Visus gaviļniekus sveica lieli radu un draugu pulki, turpat zālē ar lepnumu uz savām nu jau pieaugušajām atvasēm skatījās vecāki, taču kādam jaunietim tika pasniegti tikai daži ziedi, nebija ne draugu, ne radu, ne arī vecāku. Viņš nebija bārenis, viņam ir mamma, ir tētis, droši vien ir arī paprāvs radu pulks, taču šoreiz viņš bija viens. Kāpēc tā notika? Vai viņa un vecāku starpā nav saskaņas, vai varbūt viņš vecākiem nav vajadzīgs, vai varbūt viņam pašam neviens nav vajadzīgs? Tie ir tikai daži minējumi, bet patiesību neviens neuzzinās, to zinās tikai viņš.
Taču brīdī, kad viņu sumināja un viņš bikli pārlaida skatienu pāri sveicēju rindām zālē, ar acīm meklējot un cerot ieraudzīt kādu savējo, man sažņaudzās sirds. Tobrīd es jutu līdzi ne tikai šim jaunietim, bet aizdomājos arī par visiem tiem bērniem pasaulē, kas dažādu iemeslu dēļ jūtas vientuļi. Pēkšņi man iesāpējās sirds par visiem bērniem, kuri nekad dzīvē vairs neizjutīs savu īsto vecāku mīlestību, jo viņi ir gājuši bojā, taču vissāpīgāk ir iedomāties tos bērnus, kurus vecāki ir pametuši, jo viņiem viņi nav vajadzīgi, viņi uzskata, ka bērni ir apgrūtinājums, jo prasa pārāk daudz rūpju, vai arī viņiem ir citas prioritātes, piemēram, alkohols, bet bērniem taču mīlestība ir nepieciešama ik brīdi, lai, saņemot to, varētu justies pasargāti no dzīves likstām. Kāpēc cilvēkiem, kas nerūpējas par savām atvasēm, ir ļauts kļūt par vecākiem? Un kāpēc citiem, kas tiešām bērnam varētu sniegt visu savu mīlestību un darīt visu viņa labā, par vecākiem nav lemts kļūt nekad? Uz šo jautājumu atbildes nebūs. Var tikai priecāties par īstām ģimenēm, kur vecāku un bērnu starpā valda saticība un mīlestība. Var apbrīnot arī tos vecākus, kas savās ģimenēs pieņem svešus bērnus un rūpējas par viņiem kā par savējiem, vai vēl labāk – kopā ar savām atvasēm audzina vēl arī bārabērnus. Vai šādiem cilvēkiem mīlestības sirdī ir vairāk? Domāju, ka ne, tikai viņi prot mīlēt.
