Sarunājamies Jāņa Cīmiņa darbavietā. Attīstības nodaļas vadītāja kabinets atrodas pilsētas būvvaldes ēkā.
Sarunājamies Jāņa Cīmiņa darbavietā. Attīstības nodaļas vadītāja kabinets atrodas pilsētas būvvaldes ēkā. Tā ir savrup no pašvaldības galvenā – administratīvā – nama. Viņš saka: “Informācijas sabiedrībā, kurā patlaban dzīvojam, labs dators, ātrs internets – tas ir galvenais, kas nepieciešams darbam, domāšanai.”
“Biju solījis kolēģiem, kad no Eiropa Savienības fondu līdzekļiem būs finansiāli atbalstīts pirmais mūsu sagatavotais projekts, tad es no savas algas “uzsaukšu” kasti šampanieša. Tas notika 8.martā, jo divi mūsu sagatavotie projekti saņems finansējumu kopumā aptuveni 150 000 latu,” stāsta Jānis.
Kolektīvā visi esot jauki atpūtušies un bijuši skaidrā. Par to – pašiem prieks. Jānis rāda fotoattēlus no šā pasākuma. Sieviešu diena svinēta, dziedot ģitāras pavadījumā. Jānim ir dziesmu klades ar vārdiem, repertuārs – raibu raibais. Varētu dziedāt un dziedāt no vakara līdz rītam.
Uzskata sevi par pasaules pilsoni
Jānis uzskata, ka mūsdienās datorā iespējams redzēt visu pasauli, kad mūsu ikdienā saplūst dažādas kultūras, dažādas ētikas… vislabāk ir būt pasaules pilsonim. Viņš saka: “Paraugieties uz mani! Vai es izskatos pēc tipiska latvieša?” Pēc tam seko skaidrojums, ka Latgale, kuras dēls viņš ir, sevī izauklējusi genofondu, kas ir dažādu tautu asiņu mistrojums. Kas tikai nav gājuši pāri šai zemītei… tatāri, mongoļi, francūži, poļi. Tajā pašā laikā Jānis atzīst, ka ikvienā latvietī ir jūtamas 700 gadu jūga sekas, kad pazemība bija izdzīvošanas nepieciešamība. Tās izpaužas raksturā. Latvieši necieš izlēcējus, jo izlēkt – tas ir bīstami. Jāni nebaida iespēja būt nesaprastam un būt citādākam.
Uz Alūksni Jāni savulaik atveda darba gaitas, sākotnēji strādājot apgūtajā profesijā. Sākumā – Alūksnes mežrūpniecības saimniecībā Dūres mežniecībā par mežzini, bet pēc diviem armijā par oficieri nodienētiem gadiem toreizējās mežrūpniecības saimniecības direktors un tagadējais Alūksnes Virsmežniecības virsmežzinis Andis Krēsliņš aicināja Jāni uz Alūksni. “Zinot manu riebīgo raksturu, paldies viņam par to,” iesāk viņš un smaida. Viņam Alūksnē ir savas mājas, ģimene. Divus sasaukumus pēc kārtas viņš ir Alūksnes pilsētas domes deputāts.
Sievietes un vīrieši – divas pasaules?
Domu par sevi kā sieviešu diskriminētāju Jānis noraida. Viņš skaidro, ka daba ir jau sākotnēji izveidojusi divus atšķirīgus dzimumus, divas dažādas domāšanas, dažādas emociju pasaules. Ar to esot jārēķinās. “Zinātniski ir pierādīts, ka sievietēm un vīriešiem smadzeņu puslodes strādā atšķirīgi. Loģiskā domāšana vīriešiem ir vairāk attīstīta,” saka Jānis.
Viņš piekrīt, ka reizēm vīrietim pat prātā neienāk, par ko var apvainoties sieviete, jo viņa pasauli redz citādāk nekā vīrietis. Kāpēc darba attiecībās sieviete vīrieti uztver kā konkurentu un psiholoģiski cīnās – kurš kuru. Jānis uzskata, ka nevienā jomā nevar un nedrīkst nonivelēt dzimumu atšķirības. Sievietei nav lemts nostāties blakus vīrietim kā līdziniekam visās jomās – ir pārliecināts Jānis. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka pasaulē un viņa apkārtnē ir daudz gudru sieviešu. “Ko es ar to domāju – gudra sieviete?” retoriski vaicā un smaida Jānis. Viņš saka – patīkot angļu humors. Patīk sievietes ar labu humora izjūtu. Nesaista stereotipi. Sievietēs viņš novērtējot šarmu, iekšējo starojumu. Tas vai nu ir, vai nav. “Nekāds meikaps, rotas vai “glaunas drēbes” šarmu radīt nespēj,” saka Jānis. Viņš domā, ka daiļā dzimuma pārstāves par daudz vadās no savos sieviešu žurnālos tiražētajiem stereotipiem. Vai viss tur rakstītais esot jāuztver kā labs padoms? Jānis to apšauba.
Viņš uzskata, ka citām sievietēm nevar būt lietderīgi ieteikumi, “kā pareizi dzīvot”, ja pati ieteikumu autore nav spējusi izveidot harmonisku ģimeni, bet ģimene, kā zināms, ir katras sievietes laimes un garīgā līdzsvara pamats. “Agrāk materiālie apstākļi liedza sievietei pateikt vīram: “Čau, es pati barošu bērnus!” Tagad to var. Vai tā labi? Mēs nedomājam, ko mēs darām. Mēs varam iebraukt cits citam dvēselē… Vienu, otru reizi. Cilvēki tā arī neiemācās dzīvot kopā. Mūsu vecāki, vecvecāki to prata, jo zināja – šķirties nedrīkst. Viņi domāja par bērniem, kas jāpabaro, jāizskolo,” saka Jānis.
Viņš domā, ka no pārlieku pārtikušas dzīves cilvēki dezorientējas vērtību sistēmā un aizmirst par savas dzīves pamatu – ģimeni, dzimtu. Un tā nav tikai vīriešu vaina vien, kā sabiedrībā pierasts uzskatīt. Jānis ir pārliecināts, ka viena pagale nedeg.
Tieši sievietes nereti Jānim pārmetot skaļo balsi. “Man ir speciāli jāpiedomā, lai runātu klusi. Es nevienam nekad neesmu atļāvies pateikt, ka es tevi lāgā nedzirdu, lūdzu, runā skaļāk,” smaida Jānis. Viņš ir pret stereotipiem. Un vienlaikus Jānis iestājas par konservatīvajām vērtībām.
Par baumām un apmelošanu
Jānis saka: “Lai veicas visiem!” Nenoliedzami, dzīvojot provincē, notiek “vārīšanās savā sulā”. Reizēm atliekot tikai pabrīnīties, no kurienes rodas baumas, kurām nav nekāda pamata, piemēram, valodas par to, ka Jānis kā vietējā bridža kluba vadītājs ņemot naudu no bērniem. “Es varētu baumu izplatītāju iesūdzēt tiesā, bet… tad bērnus sauks liecināt. Nevēlos, ka tiek manipulēts ar bērniem. Tas man ir nepieņemami! Joprojām un vienmēr saku – es visiem bridžu mācu par brīvu,” saka Jānis.
Dzīve pierādot, ka diemžēl ar izrunāšanos šādus dīvainus konfliktus atrisināt ir grūti. “Viss atkarīgs no tā, cik elastīgi un atvērti mēs esam. Viens cilvēks ir gatavs dialogam, diskusijai, cits – ne. Ja redzam kopīgu mērķi, ko vēlamies sasniegt, ja protam sadarboties, tad esam kolēģi,” saka Jānis. Viņš skaidro, ka darbā ir svarīgi apzināt kolektīvam kopīgos spēles noteikumus, ja katrs vēlēsies savus, tad… sastrādāties nav iespējams. Spēles noteikumus diktē vadītājs. Tajā pašā laikā Jānis uzsver: “Esmu džentlmenis.”
Atsevišķi cilvēki viņu uzskata par kašķīgu. No kā tas izriet – no Jāņa rakstura vai vēlmes sakārtot lietas? Atbildi viņš atstāj katra paša ziņā.
Pats gāja pie vēlētājiem
Jānis, kas Alūksnes pilsētas domē ievēlēts no Konservatīvās partijas, atklāj, ka pirms vēlēšanām gājis pie vēlētājiem. Viņš nebija lepns un nebija skops. “Priekšvēlēšanu kampaņas izdevumi – rēķins par mobilā telefona sarunām, sarakstu veidojot. Un nekādas reklāmas! Es gāju pa dzīvokļiem, cilvēkiem aci pret aci stāstīju savu filozofiju. Balsot vai ne par Konservatīvās partijas deputātu kandidātu sarakstu, tā pēc tam bija katra cilvēka paša izvēle. Un tad es redzu – tantuks atver ledusskapi, atver maizes kasti, un tur ir tikai sakaltusi doniņa. Viņa ir iztiesāta no dzīvokļa. Dēls – dzērājs. Dzīvē ir posts un nedienas. Man ir kauns. Aizžņaudzas kakls. Es nolieku divus latus un aizeju. Es neslēpju, ka tā bija, bet man ir pārmests, ka esmu pircis vēlētājas balsi. Taču esmu tā audzināts un savus bērnus arī radinu pie līdzcietības. Ja kāds lūdz palīdzēt, ja kādam ir slikti, bez vārda runas ir jāpalīdz. Mūsu ģimenē ir pieņemts zvanīt uz ziedojumu tālruņiem. Tas ir tikai normāli. Vēl situācija. Bija Ziemassvētku laiks kādus gadus atpakaļ. Tirgū večukiņš pērk desu. Viņam nosver, bet pietrūkst naudiņas, lai norēķinātos par pirkumu. Es esmu nākamais rindā, es lūdzu pārdevēju, lai trūkstošo summu pieskaita man, es samaksāšu,” saka Jānis. Vai politiķim jānocietina sirds, lai nepārmestu balsu pirkšanu ? Jānim tas nav un nebūs pieņemami.
Viņš saka – Alūksnē ubagu nav. Ubagošana – tas ir bizness. Diemžēl pašvaldība neredz visus alūksniešus, kam jāpastiepj pretim palīdzīga roka. Ja cilvēki paši nelūdz palīdzību, bieži vien pašvaldībā nemaz nezina par viņu problēmām.
Viņš ir ideālists
Jānis nekautrējas atzīt, ka viņš ir tāds. “Man ir jautājuši, vai es patiešām esmu tik nelokāms ideālists. Jā. Varbūt ārēji esmu ciets cilvēks, bet sirdī bieži vien neesmu tālu no asarām, kad redzu situācijas, kad kāds cilvēks jūtas neaizsargāts, kad kādam ir nodarīts pāri,” saka viņš.
“Es nelaipoju. Neesmu no tiem, kas staigā šlipsē, ievēro pieklājības normas, bet prātā viena draņķība un citu aizmuguriska aprunāšana. Es neaprunāju. Es nelietoju rupjus lamuvārdus. Rupjākais vārds, ko lietoju, raksturojot nepieņemamu situāciju, ir idiotisms. Gadās, ka kāds šo izteikumu uztver personiski, ja saista pieminēto problēmu ar sevi,” atzīst Jānis.
Jaunībā viņam par autoritāte bija ornitologs Jānis Baumanis, kurš ievadīja interesantajā putnu pētīšanas pasaulē. Tagad viņa autoritātes ir grāmatu plauktā. Starp pēdējā gada laikā izlasītajām grāmatām ir Franca Kafkas “Process”. Jānis augstu vērtē intelektuālas nodarbes, tāpēc viens no hobijiem ir sporta bridžs – nodarbe, ko kā savu hobiju sauc divi pasaules bagātākie cilvēki – Bils Geitss un Vorens Bafets. Kāds pētījums Amerikā liecinot, ka bridža spēlētāji ir arī veiksmīgāki ģimenes dzīvē. Viņu laulība ir noturīgāka nekā tiem, kas nespēlē bridžu. Bridžisti izplāno “vairākus gājienus uz priekšu”. Tālredzība un garīgs līdzsvars palīdz veidot noturīgu ģimeni, palīdz paklusēt, kad vajag, un atrast īstos vārdus, kad nepieciešams.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Jānis Cīmiņš
– Dzimšanas vieta, vecums, horoskopa zīme: Rēzeknes rajona Rikavas pagasts, 43 gadi, Svari.
– Izglītība: mežsaimnieks ar augstāko izglītību.
– Nodarbošanās: Alūksnes pilsētas domes attīstības nodaļas vadītājs.
– Dzīvesvieta: Alūksne.
– Ģimenes stāvoklis: precējies jau 15 gadus – ir sieva Skaidrīte un dēli Jānis (15) un Kristaps (13).
– Hobiji: bridžs, patīk spēlēt basketbolu, volejbolu, skriet krosu, ir eksperts putnu gredzenošanā.
– Lielākais iecerētais pirkums tuvākajā laikā: automašīna “Opel Astra”.
– Interese par drukātajiem masu saziņas līdzekļiem: “Diena”, “Rīgas Laiks”, “Kapitāls”.
– Uzskats par sievietēm: viņas un daiļās mākslas iedvesmo vīrieti pilnveidot pasauli ar loģiskās domāšanas palīdzību.
