Liela daļa manu draugu nemaz nav bijuši Alūksnē, tāpēc viņu priekšstati par pilsētu veidojušies, balstoties tikai uz maniem nostāstiem.
Liela daļa manu draugu nemaz nav bijuši Alūksnē, tāpēc viņu priekšstati par pilsētu veidojušies, balstoties tikai uz maniem nostāstiem. Diemžēl es nekad neesmu mācējusi stāstīt par vietām, kurās esmu pabijusi, jo savos nostāstos uzsvaru lieku nevis uz ārējiem notikumiem, bet emocijām, ko rada cilvēki un vide.
Šā iemesla dēļ pašsaprotams likās kāda drauga lūgums atsūtīt pāris fotogrāfijas, kas ļautu viņam paskatīties uz pilsētu manām acīm. Protams, iespēja atspoguļot vizuālā veidā savu stāstu man likās pievilcīga, jo pieredze rāda, ka mani iespaidi parasti izrādās krasi pretēji tam, kā viss izskatās patiesībā, tāpēc jo sevišķi gribējās pierādīt, ka šī reize būs izņēmums.
Lieki piebilst, ka arī šoreiz mana emocionālā uztvere izrādījās maldinoša un piefiksētie ārējie iespaidi krasi atšķīrās no tiem, kādi saskatāmi bezpersoniskā vērojumā, jo fotogrāfijās redzamais visai maz attiecās uz maniem aprakstiem vēstulēs.
Savu vilšanos neatspoguļošu, taču piebilst, cik lietderīgi ir dažreiz paskatīties uz visu no malas, gribētos. Diemžēl, ilgstoši dzīvojot vienā vietā, notrulinās uztvere un ar laiku pat visai netīkamas lietas kļūst ierastas un pašsaprotamas. Tās tiek uztvertas kā konkrētu funkciju veicējas, kam zūd estētiskā vērtība, taču tas nenozīmē, ka tā nav vajadzīga.
Protams, apsveicama ir cilvēku spēja samierināties ar esošajiem apstākļiem, taču, manuprāt, šim nevajadzētu būt tam gadījumam. Ir tik pierasts, ja cilvēki rūpējas par savu vizuālo tēlu, taču tikpat liela vērība būtu jāpiegriež arī tās pilsētas tēlam, kurā viņi dzīvo, jo arī pilsēta var daudz ko pastāstīt par saviem iedzīvotājiem.
Kas attiecas uz drauga lūguma izpildīšanu, tad, lai neradītu negatīvu iespaidu par pilsētu kopumā, es izvēlējos to fotografēt naktī. Savu izvēli es pamatoju ar neprātīgām simpātijām pret nakts dzīvi un tumsu (kas arī nav melots), taču īstais iemesls bija vēlme noslēpt tos trūkumus, kas dienas gaismā un pēcziemas periodā ir sevišķi uzkrītoši.
Man vienkārši negribējās, lai šim cilvēkam rastos nepareizs priekšstats par Alūksnes iedzīvotājiem, zinot viņa paradumu vērtēt cilvēkus pēc pilsētām, kuras viņi izvēlējušies par savu dzīvesvietu. Tomēr visai drīz pienāks brīdis, kad šis cilvēks atbrauks paskatīties uz Alūksni pats savām acīm, tāpēc man rodas jautājums – vai tiešām es viņu vedīšu pastaigā pa pilsētu tikai pēc tumsas iestāšanās?
Protams, es varu likt lietā savu spēju radīt emocionāli piesātinātus stāstījumus un radīt pārliecību, ka salauztais soliņš, noplukuša paskata ēka vai bezgaumīgās veikala izkārtnes ir vērtības, ar kurām man saistās patīkamas atmiņas. Taču šaubos, vai ar to pietiks, lai es justos pārliecināta, ka iespaids, ko radīs viņa viesošanās Alūksnē, būs gana pozitīvs, lai liktu viņam atbraukt uz pilsētu vēlreiz.
