Te esmu tikai es, mana pildspalva un šī lapa. Esmu kā eņģelis, kurš padzīts no Paradīzes un nolemts dzīvei uz šīs zemes.
Te esmu tikai es, mana pildspalva un šī lapa. Esmu kā eņģelis, kurš padzīts no Paradīzes un nolemts dzīvei uz šīs zemes.
Pagātnes murgu nomocīts, kā rēgs slīdu pa tumšajām ielām, meklējot sev līdzīgus.
Staigājot pa sasalušo zemi, kaut kur tālumā atskan baznīcu zvani. Es izstiepju roku un paskatos debesīs. Sniegpārsliņa nolaižas man plaukstā un izkūst.
Staigājot pa mirušo zemi, jūtos pasargāts. Tikai tur – starp krustiem un kapakmeņiem – jūtos kā mājās. Tur nav cilvēku, kuri mūžīgi kaut kur steidzas. Tur nav problēmu. Tur esmu es un manas domas.
Atveru savu likteņa lādi un redzu tur tukšumu, kuru gribētos aizpildīt. Pilnmēness gaismā, rakstot šo stāstu, ticu, ka izdosies kādam atkausēt manu sirdi un izdosies tumsā atrast ceļu pie manis.
Edgars Jēkabsons
(Apes arodvidusskola)
