Viendien nejauši aizmirsu mājās mobilo telefonu. Šis atgadījums man lika aizdomāties, cik pasaule šobrīd patiesībā ir kļuvusi datorizēta un pārlieku pārņemta ar modernajām tehnoloģijām.
Viendien nejauši aizmirsu mājās mobilo telefonu. Šis atgadījums man lika aizdomāties, cik pasaule šobrīd patiesībā ir kļuvusi datorizēta un pārlieku pārņemta ar modernajām tehnoloģijām.
Brīdī, kad atskārtu, ka mans telefons ir palicis mājās, sajutos pavisam jocīgi, tā – it kā kāda daļa no manis būtu atrauta un kaut kur aizmesta tālu prom, man pietrūka kaut kā. Lai gan nekas ārkārtējs notikt nevarēja, tas manī pat izraisīja dusmas, jo mani taču šajā brīdī neviens nevarēs sazvanīt. Un arī es nevienam nevarēšu piezvanīt. Tobrīd biju devusies uz interviju, bet mans intervējamais nedaudz kavējās. Jutos pilnīgi bezpalīdzīga, jo nevarēju piezvanīt un pajautāt viņam, vai mūsu sarunātā tikšanās nav atcelta vai varbūt cilvēkam ir kaut kas noticis vai steidzīgs darāms. Tā es stāvēju norunātajā vietā un gaidīju, un sapratu, ka esmu kļuvusi atkarīga no šīs mazās, skanošās, ar mikroshēmām piepildītās kastītes, kas man jebkurā brīdī ļauj sazināties ar cilvēkiem kaut vai citā pasaules malā.
Ja man šobrīd liktu izvēlēties, es no mobilā telefona neatteiktos ne par kādu naudu (domāju, man piekristu daudzi cilvēki). Mobilais telefons man ir kā drošības garantija, kas ļauj man jebkurā mirklī piezvanīt saviem tuvajiem cilvēkiem un pārliecināties, ka viņiem nekas nekait un viss ir kārtībā, ar šīs nelielās, bet ļoti saprātīgās ierīces palīdzību es varu sarunāt tikšanās, nokārtot dažādus steidzīgus jautājumus. Telefons ir kļuvis par dzīves nepieciešamību. Taču, atceroties neseno pagātni, kad mobilais telefons vēl bija tikai dažiem cilvēkiem un citiem tas šķita ļoti ekskluzīvi, nākas atskārst, ka nekas nebija citādāk – bez mobilā itin labi varēja iztikt. Laikam jau pieradumam ir liels spēks, un cilvēkam ir grūti atteikties no tā, kas viņam jau reiz ir dots. To nevar attiecināt tikai uz mobilajiem telefoniem, bet arī uz datoriem, internetu, televizoriem un citām modernām ierīcēm, kas ikdienā atvieglo dažādas mūsu darbības. Cilvēks ir tik ļoti pieradis pie tehnoloģijām, ka viņš bez tām vairs nespētu dzīvot, lai gan ir vietas, kur cilvēki joprojām dzīvo pie sveču gaismas un nemaz nedomā par visām modernajām tehnoloģijām. Reizēm šķiet interesanti, kas notiktu ar mūsdienu moderno cilvēku, ja viņš tiktu pārcelts uz akmens laikmetu, kad cilvēki vēl dzīvoja alās un par to visu, kas mums ir šodien, nemaz nesapņoja. Mūsdienu cilvēks taču nezinātu, ko darīt. Viņš nomirtu garlaicības dēļ. Mēs esam pārlieku pieraduši pie ikdienas steidzīgā dzīves ritma un pie tā, ka mēs varam paļauties uz dažādām ierīcēm. Mēs esam kļuvuši atkarīgi no tām. Iespējams, arī paši no sevis.
