Psiholoģe Daiga Sliņķe: To, kas vienu cilvēku dara atšķirīgu no otra, ļaudis centušies izprast jau sirmā senatnē.
Psiholoģe Daiga Sliņķe:
To, kas vienu cilvēku dara atšķirīgu no otra, ļaudis centušies izprast jau sirmā senatnē.
Termins “personība” aizgūts no antīkā teātra, kurā ar personu apzīmēja masku, ko aktieris uzliek sejai atbilstoši lomas attīstībai. Arī viens no senākajiem skaidrojumiem pauž: personība ir individualitātes ārējā izpausme – kā cilvēku uztver apkārtējie un kā viņš uz tiem iedarbojas. Citiem vārdiem, personība ir sarežģīts psihes mehānisms, kas nodrošina lēmumu pieņemšanu un atbild uz jautājumu: kāpēc cilvēks dara to, ko viņš dara?
Runājot par izpausmēm, personību varētu salīdzināt ar krāsu, kas cilvēkam piemīt vienmēr, taču reizēm kļūst spilgtāka un labāk saskatāma. Piemēram, jaunietim, kurš jūtas sabiedrībā nepieņemts, ikdienā varētu būt raksturīgs dīvains apģērbs un sliktas manieres, bet spriedzes situācijās – arī rupjība un tieksme uz fizisku vardarbību. Savukārt jaunietis, kurš ir pārliecināts par sabiedrības labvēlīgo attieksmi pret sevi, visticamāk, visus piesaistīs ar savu dzīvesprieku un optimismu, kas stresa brīžos pāraugs nesavtīgā rīcībā citu labā.
Šo lasot, varētu rasties iespaids, ka personība ir kā nolemtība, taču laimīgā kārtā tā nav.
Zinātnieki noskaidrojuši, ka personības veidošanās notiek pašaudzināšanas ceļā, tātad – cilvēkam apzināti izvēloties, kādu viņš vēlas sevi redzēt, un ar gribas piepūli virzoties uz šo mērķi. Tēlaini izsakoties, personība, gluži kā miesa, ir mums katram un katra spēkos ir to izkopt līdz apbrīnas cienīgai pilnībai.
Protams, nedrīkst ignorēt ģimenes un sabiedrības ietekmi, kas var būt tiklab pozitīva, kā negatīva.
Tomēr paturēsim prātā: mēs paši esam savas personības veidotāji un paši izvēlamies, kādām jūtām ļauties un kā kurā brīdī rīkoties.
Atcerēsimies šo patiesību brīžos, kad kārtējo reizi kāds mums līdzās spriedelē par to, cik apbrīnojama personība gan ir viena vai otra sabiedrībā atzīta autoritāte.
