Pagājušajā nedēļā Latvijas Radio skanēja žurnālista Aida Tomsona vadītais raidījums «Krustpunktā», tajā žurnālisti iztaujāja zemkopības ministru Mārtiņu Rozi.
Pagājušajā nedēļā Latvijas Radio skanēja žurnālista Aida Tomsona vadītais raidījums “Krustpunktā”, tajā žurnālisti iztaujāja zemkopības ministru Mārtiņu Rozi.
Uzreiz jāsaka – Rozes kungam pašlaik neklājas viegli. Kā nu ne, viena lauksaimniecības nozare – cukura ražošana – Latvijā devusies pa “skuju taku”. Lauksaimnieki un tos pārstāvošās organizācijas paskaļi dumpojas, jo kļūst skaidrs, ka ES politika šajā jomā mūsu zemkopībai ir graujoša un pat iznīcinoša. Īpaši pikants bija jautājums par subsīdijām, jo tieši raidījuma laikā galvenajā zemkopju citadelē 11.novembra krastmalā bija sapulcējušies lielāko lauksaimnieku organizāciju pārstāvji. Nedaudz aizskrienot notikumiem priekšā, viņi savās runās attiecībā uz M.Rozes kā ministra tālāko likteni bija gana tieši un secinājumos skarbi – ja nekas kardināli nemainīsies, tiks pieprasīta viņa demisija.
Kas īsti noticis? Proti, ministrs pērn maijā “Krustpunktā” uzsvēra, ka viena no galvenajām tābrīža prioritātēm sarunās ar citām ES dalībvalstīm un Eiropas Komisiju – panākt tiešo maksājumu izlīdzināšanu. Citādi, pretēji cerētajam, Latvijas lauksaimnieki joprojām nav līdzvērtīgi starp pārējām dalībvalstīm. Toreiz ministrs sacīja, ka jāpanāk arī citu valstu ieinteresētība. Turklāt, esot “stingra pārliecība, ka reforma būs”. Pagājis teju gads, vai tā noticis? Pašlaik citu valstu interese panākta, bet tas esot stingri par maz, lai mūsu cerībām būtu kaut mazākais pamats piepildīties. Proti, Latvijas pozīciju par subsīdiju ievērojamu palielināšanu atbalstot vien deviņas no divdesmit septiņām dalībvalstīm.
Kāpēc ministrija nav panākusi savu zemnieku aizstāvību? Izrādās, ES kopējā lauksaimniecības politika neesot virzīta uz ražošanas attīstību ne tikai “jaunajās”, bet arī “vecajās” dalībvalstīs. Lai arī ministrs ar to nav bijis mierā un visos iespējamos forumos un veidos paudis savas valsts lauksaimnieku vēlmes, kā jau minēts, īpaši daudz dzirdīgu ausu nav izdevies atrast. Ja padomā par M.Rozes sacīto, pārņem dīvaina sajūta, gandrīz vai atklāsme – parakstot ES iestāšanās līgumu, būsim naturāli apčakarēti. Tas laiks nebija nemaz tik sens – tikai 2004.gads, kad mūsu eirooptimistu runās tika solīts ja ne gluži “rīt uz brokastlaiku”, bet kādā pārredzamā nākotnē Latvijas lauksaimnieki saņems daudzmaz līdzīgas subsīdijas kā pārējā Eiropā. Taču izrādās, ka pa šo laiku kardināli mainījusies kopējā ES lauksaimniecības politika – visās dalībvalstīs ievērojami samazinās subsīdijas. Teorētiski spriežot, tas būtu loģiski -, kāpēc jāpiemaksā tikai par to, ka kādam ienācis prātā, piemēram, audzēt graudus vai tās pašas nelaimīgās cukurbietes. Visu savā vietā noliks veselīgā konkurence.
Atgriežoties pie tā, kas un kad par izmaiņām kopējā lauksaimniecības politikā zinājis, var arī atcerēties cukura nozares likteni. Pats Rozes kungs apgalvoja, ka jau deviņdesmito gadu vidū zinājis – cukurrūpniecībai Latvijā nav nākotnes. Var pieņemt, ka tā ir kāda atsevišķa lauksaimnieka pārliecība, kas balstīta uz stingru nākotnes analīzi. Vien prātā nāk, ka valsts savā lauksaimniecības politikā visus iepriekšējos gadus ne pušplēstu vārdu neminēja – labāk gan, mīlīši, metiet to cukurbiešu audzēšanu un pārstrādi pie malas, nepērciet dārgo tehniku un laikus domājiet, kā pārprofilēt ražošanu. Kad pērkons – jaunā ES cukura politika – “norībēja”, mūsu valstsvīri “pārkrustījās” un teju ziemas vidū sacīja – te jūs varat sēt rapsi vai linus. Tāda jocīga gan tā valsts varas politiskā atbildība.
