Pelēkā. Pelēkus vārdus kāds izrunāja pelēkā rītā. Slikti nakšņojušus un smaidīgu labrītu pateikušus. Saīgušus un nenovīdīgus. Varbūt viņš tiešām tik pelēki jutās un negribēja savā pelēcībā palikt viens.
Pelēkā
Pelēkus vārdus kāds izrunāja pelēkā rītā. Slikti nakšņojušus un smaidīgu labrītu epateikušus. Saīgušus un nenovīdīgus. Varbūt viņš tiešām tik pelēki jutās un negribēja savā pelēcībā palikt viens. Tāpēc pasauca mani tur līdzi. Pat nejutu, kā manas domas savilkās nespodras un duļķainas. Kā pelēcība izdzēsa manas krāsas. Kā manu pasauli pārvērta pelēkā mākonī. Pēc brīža izrādījās – mēs tur vairs neesam tikai divatā…
Oranžā
– Ak, neņem galvā! – sauca draiski oranžā. Un, izmētājot smieklu šautras, tā lauzās manā pelēkajā mākonī. Ir labi, ka ir oranžā… Kaut kas starp dzelteno un sārto – kaut kas starp silti smaidīgo un kaisli aicinošo. Starp mulsi sirsnīgo un bērnišķīgi pārgalvīgo. Kaut kas starp pelēko un dzīvot aicinošo.
Dzeltenā
Dzeltena prīmula blakus dzeltenai svecei. Tu. Dzelteni aizkari un dzeltenas strēles uz grīdas. Saules gleznota ainava uz sienas. Man neprasot, istabas gaišbrūnās tapetes nu pārkrāsotas dzeltenā krāsā. Pasmaidu par šo saules aušību un – piedodu. Lai domas kā apaļi dzelteni kliņģeri smaidīgi pie tevis veļas! Lai kūleņo un palecas! Nāks vakars un visu pārkrāsos oranžā vai lillā. Bet dzeltenā vēl nezudīs – ziedēs prīmulā un izsmaržos svecē.
Baltā
Balta lapa. Balta pasaule aiz loga. Un savādi klusas domas. Nogurušas. Jeb varbūt vēl neatmodinātas. Tu gaidi vārdus. Tādus, kuros balts solījums no manis. Sirdsskaidrs un nevainīgs, kā viss, kas baltā krāsā. Patiess un godīgs, jo neaptraipīts. Pirmreizīgs, vēl nesapēdots. Minu, vai tu jau esi sapratis, ka baltums var arī stindzināt? Apžilbināt, un likt vilties. Izkūstot kļūt par pelēcību… Šobrīd nevaru apsolīt tev baltas domas. Vispirms man jāapsnieg…
Zilā
Reiz jūrai jautāju: “Cik zila tu esi?” Bet viņa tikai uzbangoja un meta man pretim vilni pēc viļņa: “Skaties!” Es mēģināju saskaitīt nokrāsas un izjust – vai tiešām zilā atvēsina? Bet tad sapratu – tā liek gaidīt… No tā laika es zinu – ilgas ir zilā krāsā. Zils ir horizonts un tālumā tikko samanāmā bura.
Iveta Krūmiņa
