Tagad Annas pagasta zemnieku saimniecības “Lejas” īpašnieku Jāni Strakšu mājās atrast ir grūti.
Tagad Annas pagasta zemnieku saimniecības “Lejas” īpašnieku Jāni Strakšu mājās atrast ir grūti. Vēl jāsteidz iesēt sinepes, lai bitēm būtu nektāraugs, bet kā par spīti salūzis vienīgais traktors. Aizmirstas ir pat pusdienas, lai ātrāk pabeigtu remontu.
“Maija sākums bija ļoti silts un sauss. Ilgi nelija, tāpēc sēklu dīgšanai trūka mitruma. Turpretim tagad ir pārāk mitrs un vēss. Graudi ir iesēti, bet sinepes vēl nepaguvu, jo lija un tad salūza traktors,” stāsta zemnieks.
Sinepes noder medus ieguvei
Viņš atzīst, ka sinepes ir labs nektāraugs medus ieguvei, ziedputekšņiem – mazāk. Tām ir īss veģetācijas periods, pēc sējas paiet tikai nedaudz vairāk par mēnesi līdz ziedēšanai. Sinepes var sēt agri, jo tās nebaidās salnu, bet var arī vērot, kad to ziedi bitēm būs vairāk vajadzīgi. “Varbūt tas ir pat labāk. Ja būtu iesējis agri, sinepes būtu jau noziedējušas, kad lija, bites izlidoja maz, tātad no tām nebūtu nekāda labuma. Lietū ziedi izskalojas un nektāra tajos ir maz,” spriež J.Strakša. Tagad jāliek uzsvars uz vasaras otro pusi – jūliju, augustu, kad būs tukšais laiks – maz citu ziedu. Tiesa, Vidzemē biškopji sinepes neizvēlas kā nektāraugu. Tikai viens ņem sēklas no Jāņa. Tās vairāk iecienītas ir Pierīgā un Kurzemē, bet “Lejās” sinepes audzē piekto gadu. Tās sēj trīs līdz piecu hektāru platībā. Amoliņš ir nektāram. Pagājušajā gadā iesēts bastarda āboliņš, to šogad varēs pļaut.
Kopējā sējumu platība ir vairāk nekā 60 hektāri, 54 hektāri apsēti ar graudiem – miežiem un auzām lopbarībai. Ziemāji nav cietuši no sala, jo ziemā sniega sega bija gana bieza. Tiesa, vasarāji nesteidzas dīgt, jo gaisa temperatūra bijusi nedaudz virs plus desmit grādiem. “Auzas iesēja agri. Ja tās stāv zemē gandrīz divas nedēļas līdz dīgšanai, tas nav normāli. Graudu veģetācija ir traucēta, tas atstās ietekmi uz attīstību un ražu. Acīmredzot vajadzēs pastiprināti uzsēt slāpekli, bet tik daudz kā varētu no hektāra tāpat neiegūs,” spriež J.Strakša.
Veido aktīvās atpūtas vietu
Slikti pārziemojušas ir bišu saimes. Parasti tās izlido marta sākumā, bet šogad – tikai mēneša beigās. Pirms trim gadiem “Lejās” bija 45 bišu saimes, bet tagad palikusi tikai puse. Tā ir senākā saimniecības darbības nozare, bet graudkopību sāka tikai pirms trim gadiem. J.Strakša secinājis, ka nodarboties ar vienu nozari nav izdevīgi, turklāt pēdējos gados biškopība nav bijusi veiksmīga. “Nevar visu paspēt. Jāsteidz zemes darbi, māja jāturpina celt… Kaut kas vienmēr paliek nedaudz novārtā. Tas rada problēmas,” atzīst zemnieks. Otro gadu “Lejās” turpina somu firmas uzstādītās mājas būvdarbus. Tiesa, neveicas tā, kā gribētos. Ja salīdzinātu ar tiem, kas māju ceļ visu mūžu, tad tomēr tā top strauji. Atteikties no biškopības J.Strakša nedomā. Saglabās gan augkopību, gan biškopību, gan palīgnozari – mežkopību.
Turklāt ir iecere pievērsties lauku tūrismam. Pirms diviem gadiem bija izstrādāts projekts aktīvās atpūtas bāzes izveidei, bet to finansiāli neatbalstīja. Pamazām ieceri sāk īstenot saviem spēkiem, dīķis jau ir izrakts, lai veidotos ģimeņu atpūtas vieta. Ierosmi devusi Zviedrijā redzēta tūrisma saimniecība. Tiesa, tā nav nozare, kurā ieguldījumi dotu drīzu peļņu.
Apsaimnieko divtik lielu platību
Gandrīz visa lauksaimniecības tehnika ir iegādāta jauna: miglotājs, minerālmēslu sējmašīna, šopavasar par kredīta līdzekļiem nopirkta graudu sējmašīna. Šobrīd vecākais ir traktors “Belorus”, kurš salūza, neizturējis sēju līdz galam. J.Strakša uzsver, ka lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība ir liela, tāpēc ar vienu traktoru ir grūti, turklāt tas ir risks. Iespējams, ka nākamgad varēs pretendēt uz Eiropas Savienības fondu atbalstu jauna lielākas jaudas traktora iegādei. “Divus vienas klases traktorus nav jēga pirkt. “Belorus” ir piemērots miglošanai un sēšanai, bet aršanai un kultivēšanai ir vajadzīgs spēcīgāks vilcējs,” uzsver zemnieks.
Eiropas Savienības hektārmaksājumi ir jūtams atbalsts. Tiesa, maksājumi nepalielinās, kā bija paredzēts. Tomēr arī tagad ar tiem var segt izdevumus. Tas nozīmē, ka daļa ieņēmumu paliek saimniecības attīstībai. Pēdējos trīs gados J.Strakša ir palielinājis lauksaimniecībā izmantotās zemes platību no 30 līdz 70 hektāriem. “Tas nav maz,” viņš atzīst. “Ja neskaita ienākumus no subsīdijām, tad vairāk ienākumu dod mežsaimniecība un biškopība, bet graudkopība ir tuvu nullei. Savukārt subsīdijas maina situāciju, graudus izvirzot pirmajā vietā,” skaidro J.Strakša. Par nektāraugiem maksā tāpat kā par pļavām un ganībām, bet bites neskaitās mājlopi. Tiesa, tās ir jāparāda, ja ir nektāraugi.
Pagastā nevar atrast strādniekus
Annas pagastā ir grūti atrast strādniekus, kuri varētu palīdzēt zemnieku saimniecībā. Oficiāli pašvaldībā ir bezdarbnieki, bet patiesībā šī problēma nav aktuāla. “Varbūt tas izklausās pārāk skarbi, bet tagad bezdarbnieki ir tie, kuri negrib strādāt. Viņiem var piedāvāt jebkuru darbu, tāpat atteiksies. Valsts politika ir tāda, ka nav jāspiež, ja negrib, tomēr par bezdarbniekiem ir jārūpējas pašvaldībai. Tā nevajadzētu būt,” uzskata zemnieks. Viņu nepārsteidz, ka Annas pagasts ir starp 140 nabadzīgākajiem valstī. Daudzi pagasta iedzīvotāji strādā Alūksnē, jo pašvaldībā nav darbavietu. Turklāt dodas prom ne tikai strādāt, ģimenes ar bērniem pārceļas uz dzīvi citur.
“Nu nav mums te nekā – ne kultūras, ne sporta pasākumu. Sporta hallē notiek tikai fizkultūras stundas, bet pieaugušajiem nav ne treniņu, ne sacensību. Alsviķu un Jaunannas pagastā ir sporta darba organizatori, tāpēc tur ir aktīva sporta dzīve. Mums ir tāda bāze, bet neko nedarām,” nesaprot J.Strakša. Viņš ierosināja rīkot pagasta ziemas sporta spēles, lai jauniešiem būtu interesanti, bet atsaucību neguva.
Zemnieki ir individuālisti
Senāk Jānis organizēja pasākumus jaunajiem zemniekiem. Tagad viņš secina, ka daudziem trūkst izpratnes par sabiedrisko darbu, tāpēc Alūksnes rajona jauno zemnieku biedrība pastāv tikai formāli. Tās biedri nevar pat sanākt uz sapulci, lai likvidētu biedrību. “Ja paši dara un ir gatavi dot, var arī kaut ko saņemt pretī. Patīk gudri runāt, ko vajadzētu, tomēr vēlas atnākt pie visa gatava. Aicinu – darīsim. Atbild – nē, man nav laika. Diemžēl arī man tas prasa laiku, kura nebūt nav. Turklāt tas ir sabiedriskais darbs, ar kuru nevaru nopelnīt neko saimniecības vajadzībām,” klāsta Jānis.
Viņš secināja, ka ir jāizvēlas – sagādāt prieku citiem vai rūpēties par savu ģimeni. Maz ir brīžu, kad var visa ģimene kaut kur aizbraukt vai doties slēpot. J.Strakšas pieredze liecina, ka zemnieki ir individuālisti, tāpēc nemaz nevēlas saņemt sabiedriskas organizācijas atbalstu. Neviens nevar darboties tikai ar entuziasmu, ir vajadzīgs atbalsts.
