Kā es gaidu īstu pavasari! Un par spīti manām ilgām tas nāk tik tiepīgi lēnu. Ik rītu, kad brienu caur dubļiem pie daudzdzīvokļu mājas, pukojos, kā tas pieļaujams, ka pilsētas centra mājas pagalmā ir gluži kā kartupeļu laukā.
Kā es gaidu īstu pavasari! Un par spīti manām ilgām tas nāk tik tiepīgi lēnu. Ik rītu, kad brienu caur dubļiem pie daudzdzīvokļu mājas, pukojos, kā tas pieļaujams, ka pilsētas centra mājas pagalmā ir gluži kā kartupeļu laukā. Pie sevis pasmejos, redzot, kā autovadītājs nekur citur nevar apstāties, kā vien lielas peļķes vidū, bet no mašīnas ārā netiek. Bez zvejas zābakiem nekur! Un tad baudu pavasari, ejot pa bedrēm bagātīgi klātajām ieliņām, un izmanīgi izvairos no šļakstiem, ko, nemaz negribot, nākas radīt autovadītājiem. Uzlīst lietus, un no rīta satiekas pazīstami cilvēki un sveiciena vietā cits citam smejot saka: “Ārprāts!” Un uzmanīgi, skatoties, kur likt nākamo soli, steidzas tālāk. Visu var pieciest, ja zini, ka tevi sagaida kaut kas labs. Un pavasaris ir labs.
Bet man vajadzēja piedzīvot došanos pie kāda intervējamā cilvēka, lai es saprastu, ka pagalma dubļi, slidenie ceļi no rītiem un kāds ūdens šļaksts ir nieks, salīdzinot ar to, ko cilvēki piedzīvo. Ar automašīnu pie šā cilvēka iebraukt nevarēju. Dziļi mežā, tālu no kaimiņiem. Pie šā cilvēka nokļuvu, vairāk nekā puskilometru brienot pa sniegu, bez iemītām takām. Tajā brīdī domāju, ka noteikti šis cilvēks arī gaida pavasari, lai beidzot bez problēmām tiktu līdz ciematam. Ieraudzīju mazu koka būdiņu, kurā vējš noteikti pūš no visiem pakšiem. Mazu kūtiņu, kurai durvis labi ja ir metru augstas. Es ieraudzīju nabadzību, kuru pat valdības vīri un sievas iedomāties nevar. Un meža vidū šajā namā dzīvo sieviete ar pieciem bērniem. Un kaķīti, kas to vien grib, kā ielīst kādam klēpī un samīļot. Viņa nebaidās brist tālu ceļu pa dubļiem, viņa iejūdz zirgu un tā tiek līdz ciematam. Un vārdam “grūtības” viņa piedēvē pavisam citu nozīmi, nekā to darītu mēs, dzīves palutinātie. Lai viņas dzīve kļūtu gaišāka, ar pavasari vien nepietiks -, tā es domāju. Bet es kļūdījos…
Pēc intervijas mani caur mežu pavadīja sievietes vecākā meita. Viņa ir gandrīz pilngadīga. Un tad es iedomājos parunāt ar viņu bez diktofona, jo varbūt tad viņa atzīsies, ka ir grūti katru dienu iet neizejamu ceļu uz skolu un atpakaļ, ka gribētos dzīvot pilsētā, izsmalcinātā dzīvoklī. Bet nē! Viņa vien smaidīja un teica, ka viss ir kārtībā. Un man par izbrīnu piebilda: “Bet ir taču sācies pavasaris! Garā un aukstā ziema jau ir aiz muguras. Un nāks laiks, kad mēs ar mammu varēsim kopā lasīt ogas un sēņot. Būs atkal naudiņa.” Un tikai tad, kad es jau sēdēju mašīnā un braucu mājās, domāju, cik ļoti kāds cilvēkbērns novērtē pavasari. Arī tad, ja ir ļoti vējaina un lietaina diena. Un šim cilvēkbērnam nevajag, lai visas dienas būtu saules apmirdzētas un vieglas. Viņam pavasaris ir skaists, arī brienot caur dubļiem un mežu, pavadot korespondenti, kura žēlojas par slapjajām kājām.
