Lai arī cik spītīgi ziema turas pretī, palēnām iestājas pavasaris. Jau kalendārā vien parādoties uzrakstam “marts”, noskaņojums kļūst priecīgāks, jo marts ir pavasara mēnesis. Tas nekas, ka sals vēl kniebj degunā un kājas katra slīd uz savu pusi – iekšēji ir sajūta, ka tūlīt, tūlīt viss ies vaļā: plauks pumpuri, čivinās putni, saule spīdēs vēl spožāk. Tas viss būs!
It kā tik tālu viss skaisti, vai ne? Tomēr pavasaris sev līdzi nes arī ne visai skaistas lietas. Sniega segai lēnām čākstot, atklājas ziemas nedarbi. Ziemā sniegs šos nedarbus “apēd” – apsedz ar arvien jaunu un jaunu sniega segu. Taču, nākot pavasarim, atkāpšanās ceļa nav – viss kā uz delnas! Te kaut kur parādās kāda šampanieša pudele, visticamāk vēl no Jaungada svinībām, te kādas atkritumu samazgas izgāztas, taču pilsētniekiem vislielākais kreņķis ir par suņu ekskrementiem. Jā, tādam skaistam ievadam ne tik skaists turpinājums, taču tā ir realitāte: kur vien paveries – “mīnu lauks”! Teikšu godīgi, man tiešām ir nepatīkami iet pa mazākām ieliņām un visu laiku redzēt to vien, ko atstājuši sunīši. Pareizāk būtu gan teikt – suņu saimnieki! Suns pats aiz sevis nevar savākt – tas ir fakts. Saimnieks gan to var! Kam gan viņš ir domāts? Tikai kā skaists pavadonis? Vai tomēr saimnieks vārda īstajā nozīmē?
Es nezinu, cik gadiem jāpaiet, lai beidzot mainītos cilvēku domāšana šajā jautājumā. Par to runā gadu no gada, bet – nekā! Kā ved saimnieki suņus brīvi staidzināt un darīt, kur un kā suns grib, tā ved. Es personīgi zinu tikai vienu cilvēku, kurš reāli aiz sava suņa savāc. Vienu visā pilsētā! Cik jūs zināt? Viņu tiešām nav daudz. Var jau draudēt ar naudas sodiem, bet katram sunim (lasīt – saimniekam) policistu blakus nenoliksi. Būtu jau arī diezgan dīvaini, ja policija ķerstītu sunīšus, kurus daba sauc. Taču to var mainīt mūsu visu, sabiedrības, attieksmes un domāšanas maiņa. Sāciet kaunināt vismaz savējos, ja bail, ka kāds svešāks jums uzrīdīs suni. Un varbūt katrā pašvaldībā jāizveido sabiedriskās tualetes suņukiem, kā tas ir redzēts ārzemēs, lai bāzējas visi vienuviet un paši vien iekāpj tur, kur mēs pārējie negribam iekāpt.
Nekad neesmu bijusi suņa saimniece, tāpēc, iespējams, tā arī nekad nesapratīšu, kā var aiz sava mīļuma atstāt tādu cūcību. Es varu saprast, ka palaiž suni paskriet mežiņā un ļauj tur viņam nokārtot dabiskās vajadzības, bet ne jau pilsētā, kur diendienā staigā cilvēki – gan lieli, gan mazi. ◆
