Pirms neilga laika televīzijā redzētais sižets atstāja neizdzēšamu iespaidu uz mani.
Pirms neilga laika televīzijā redzētais sižets atstāja neizdzēšamu iespaidu uz mani. Dažādu iemeslu dēļ drīzumā tiks slēgta kāda dzīvnieku patversme, un liela daļa mājdzīvnieku, galvenokārt suņi, zaudēs savas pagaidu mājas. Sirdi pārņem smagums ikreiz, kad atceros nelaimīgo suņuku skumjās acis un satraukto astes luncināšanu.
Bet kāpēc mājdzīvnieki vispār nonāk patversmēs vai bieži vien nomirst uz ielas? Par kādiem morāles principiem var būt runa, ja saimnieks savu suni, kurš pēkšņi kļuvis par apgrūtinājumu, ir spējīgs atstāt piesietu pie koka meža vidū? Nez kāpēc atbildības sajūta, ko vecāki cenšas iemācīt saviem bērniem, viņiem pieaugot, zaudē savu nozīmi.
Mēs, cilvēki, bieži vien domājam, ka esam pārāki par dzīvniekiem, tāpēc veltām saviem mīluļiem nepelnīti maz uzmanības. Tomēr tā ir sen zināma patiesība, ka suns ir cilvēka labākais draugs, kurš vienmēr paliek uzticīgs savam saimniekam. Skumji, bet fakts, ka daudzi mājdzīvnieki netiek pienācīgi novērtēti un par savu nesavtīgo mīlestību pretī saņem tikai sitienus un kļūst par asins stindzinošu spīdzināšanas veidu upuriem.
Vislielākā kļūda, ko mēs parasti pieļaujam, ir nenopietnā attieksme pret saviem pienākumiem. Šajā gadījumā mūsu pienākums vispirms ir rūpēties par tiem, ko esam pieradinājuši. Taču rūpes ir ne tikai regulāra ēdināšana, bet arī pastaigas pa parku un kopīgas rotaļas ar suni. Ikvienam mājdzīvniekam, tāpat kā cilvēkam, ir jājūt, ka viņš kādam ir vajadzīgs.
Sākumā mani mocīja vainas apziņa, ka es viena nevaru radušos situāciju vērst par labu. Taču patiesībā mēs katrs varam palīdzēt, mīlot un saudzējot savus mājdzīvniekus, lai mūsu neapdomīgās rīcības dēļ viņi nekad nenonāktu uz ielas. Tā mēs kaut nedaudz veicinām mājdzīvnieku skaita samazināšanos patversmēs, un mūsu sirdsapziņa netiek aptraipīta.
