Vīrietis, kas vēlā pēcpusdienā apsēdās parkā uz soliņa pavisam netālu no manis, izskatījās visai ikdienišķs un skaidri bija manāms – nav pilsētnieks.
Vīrietis, kas vēlā pēcpusdienā apsēdās parkā uz soliņa pavisam netālu no manis, izskatījās visai ikdienišķs un skaidri bija manāms – nav pilsētnieks. Noputējušās kurpes, atrotītās piedurknes un vēju appūstās, sastrādātās rokas liecināja – lauku ceļi un darbi viņam nav sveši.
Kādu brīdi viņš sēdēja mierīgi, ērti atlaidies pret sola atzveltni, atslābinājies, baudīdams parka klusinātos trokšņus un strūklakas čalošanu. Es lasīju žurnālu, jo līdz mājās braukšanai vēl bija nepilna stunda brīva laika. Soliņa otrā galā sēdošā kundze, izkratījusi no turziņas zvirbuļiem un baložiem pēdējās baltmaizes drumslas, lēnām piecēlās, salocīja uz soliņa paklāto avīzi un atstāja mūs divatā.
Viņas aiziešana it kā pamodināja vīrietī slāpju sajūtu, jo izvilcis no somas minerālūdens pudeli, viņš to galanti vispirms piedāvāja man, pie viena atvainodamies, ka glāzīte gan neesot pie rokas. Aizbildinājusies ar nesen apēsto saldējumu, turpināju šķirstīt žurnālu.
Pēc maza laiciņa blakus uzvēdīja smalkmaizīšu aromāts, un jau mirkli vēlāk manā virzienā pastiepās tūta ar svaigām magoņmaizītēm. Uz manu kārtējo atteikumu vīrietis reaģēja kategoriski – izņēmis no tūtas vienu no šokolādes glazūras klātajiem rituļiem, viņš iespieda to man rokā.
Ķīvēties negribēju, tāpēc dāvanu pieņēmu, sev atgādinādama, ka arī pati reiz esmu dzīvojusi laukos, un lauku cilvēku vienkāršā un nesavtīgā attieksme man nav nekas jauns.
Nu vīrietim bija iemesls sarunas uzsākšanai, kas gan risinājās visai vienpusīgi, jo man bija grūti spriest par sēklu nevienmērīgo dīgšanu, siltumnīcu plēvēm un meliorāciju. Pēc kāda brīža attapies, ka runā viens pats, vīrietis pieklusa.
Tad izvilka kabatas tālruni un zvanīja… “Meit! Kamēr es te šodien tā viens pats staigāju pa Rīgu, es izdomāju, ka mums ģimenē nav nekādas kārtības. Kurš te īsti ir galvenais noteicējs? Tu vai es? Laikam jau es, tāpēc tagad būs tā. Tā kā tu esi jaunāka un tev galviņa labāk strādā, tu savu jauno mobilo telefonu tūlīt pat atdosi mammai. Mamma nekādi netiek galā ar to veco – tas visu laiku uzkaras, izslēdzas un nedarbojas. Man ar viņu svarīgas lietas runājamas, bet es viņu nevaru sazvanīt. Tā kā klausi! Un tūlīt! Pa vasaru pastrādāsi un nopelnīsi sev jaunu, un tad varēsi zvanīt! Bet žigli! Un nemaz nerunā pretim!”
Pārtraucis sarunu, vīrietis nemierīgi sarosījās, skaļi nopūtās, kaut ko nopurpināja par pārāk nepaklausīgo un patvaļīgo jaunatni un zvanīja vēlreiz.
“Sveiks, Jōņ! Kamēr es te šodien tā viens pats staigāju pa Rīgu, es sapratu, ka mums ģimenē nav nekādas kārtības. Kurš te īsti ir galvenais noteicējs? Tu vai es? Laikam jau es, tāpēc tagad būs tā. Tu tūlīt savu mopēdu atdosi vecākajam brālim, un pats brauksi ar viņa velosipēdu. Tas nekas, ka Tev uz saimniecību tālāk braucams – brālis katru dienu mežā smagi strādā. Vai viņam vēl jāsvīst pedāļus minot? Tā kā klausi! Un tūlīt! Pa vasaru pastrādāsi un nopelnīsi arī sev mopēdu, un tad varēsi rullēt kaut līdz Rīgai. Bet žigli! Un nemaz nerunā pretim!”
Pateicis savu sakāmo, vīrietis noklepojās un ar strauju žestu iebāza tālruni krekla kabatā.
“Tā, būs kārtība vai nebūs?” viņš it kā vēl pārjautāja man.
Tik tikko noturējos nepasmaidījusi – vai tagad viņš ķersies man klāt? Nez, par ko gan mani varētu audzināt?
Ar acu kaktiņu manīju, ka vīrietis mani vēro, un īpaši centīgi turpināju lasīt žurnālu. Sapratu, ka nepratīšu iesaistīties diskusijās par pareizas audzināšanas metodēm. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es nespētu viņam atklāti pajautāt, kāpēc tieši šodien viņš ir sapratis faktus, kuriem jau pašā sākumā vajadzēja būt sakārtotiem pareizā secībā. Kāpēc tieši tagad, esot prom un telefoniski, viņam ir radusies dūša kaut ko izmainīt? Vai tiešām tā varētu būt, ka viņu ģimenē vecākiem nav nekādas teikšanas?
Lai gan – varbūt arī šī loma tika spēlēta priekš manis – re, kāds es ģimenes galva! Re, kā es pareizi izlemju! Re, kā tūlīt mani klausīs un viss notiks!
Bet – vai klausīs?
Varbūt patiešām viņa pašapziņai ļoti būtiska bija mana uzslava, un tā savukārt dotu sparu mājās visu sakārtot tā, kā nupat tika izlemts. Māte un tēvs tiktu cienīti, viņu lēmumi – respektēti.
Vēl gan iedomājos, ka abi šie monologi tika izspēlēti, lai pievērstu sev manu uzmanību. Kā vīrietim: nopietnam, atbildīgam, vīrišķīgam, prasīgam, gudram. Tai pat laikā – nogurušam un vājam, aizņemtam ģimenes tēvam.
Perversais
Viņš pieslīdēja pie manis nemanot – klusi kā kaķis un lokani kā zutis – pēkšņi pabāžot man zem deguna savu kabatas tālruni un izdvešot:
Lūdzu, palīdziet, jaunkundz! Nav briļļu līdz, steigā aizmirsu, un nevaru salasīt īsziņu. Bet man tā ir ļoti svarīga! No tās ir atkarīga visa mana turpmākā dzīve!
Jau no pirmā acumirkļa nepatika vīrieša “glumais” izskats, “nolaizītā” āriene, balss un žesti, tāpēc mēģināju iebilst:
Es neko nesaprotu no svešiem telefoniem, – un daudz jau arī nebiju melojusi – viņa tālrunis pilnībā atšķīrās no manējā. Kā gan lai es tur izlasu īsziņu, ja neprotu ar to apieties? Bez tam – es tās nelasu pat savu paziņu telefonos, kur nu vēl svešos!
Jaunkundz, ļoti, ļoti, lūdzu! Tikai jūs man varat palīdzēt! Man tas ir svarīgi! – viņš turpināja stumt telefonu man tuvāk sejai.
Atvairot viņa roku, pārlaidu skatienu tuvākajiem parka soliņiem, – uz tiem manīju tikai dažus snaudošus pensionārus un mazus bērnus.
Vīrietis, kā nojauzdams manu domu gājienu, steidzās paskaidrot:
Es jau dažiem te jautāju, viņi arī neredz un vispār neko nesaprot no telefoniem. Lūdzu, lūdzu!
Saprazdama, ka izvairīties neizdosies, vēl taujāju:
Kā tā var būt – jūs gaidāt svarīgu īsziņu, bet jums nav briļļu līdzi?
Jā, nu esmu es tāds neveiksminieks, ko var darīt! Vienreiz jau savu laimi palaidu garām. Vai tiešām jūs man nepalīdzēsit? – viņa balsī bija jūtams izmisums.
Ne mirkli ilgāk negaidīdams manu atbildi, vīrietis piesēdās man cieši blakus un sāka spaidīt telefona podziņas, apgalvojot, ka pēc taustes līdz īsziņu pozīcijai viņš protot nokļūt, bet burtiņus gan neredzot.
Pārcēlusi savu somu otrā pusē, jo pirmā doma prātā pazibēja – kabatzaglis! – negribīgi pievērsos tālruņa displejam. Pirmais ko pamanīju – visas saņemtās īsziņas bija sūtītas no datora – pēc pazīstamās ciparu virknes sākumā pārliecinoši zināju – no LMT mājas lapas. Tolaik tādas visai bieži man sūtīja meita.
Tad ievēroju – visas īsziņas jau ir izlasītas, un jaunsaņemto nemaz nav, par ko arī tūlīt vīrietim pateicu.
Jā, jā, viņš esot mēģinājis tās lasīt pats, bet – nu, neredzot taču! Lai taču es beidzot tās izlasot!
Sapratusi, ka nekas cits man vairs neatliek, atvēru pirmo no tām…
Teksts, ko izlasīju, mani samulsināja: “esmu piebriedis un karsts gribu tevi tulit tepat parka apstadijumos…”
Vispirms iedomājos, ka neesmu atvērusi īsto, jo tā noteikti nevarēja būt īsziņa, ko gaidīja vīrietis.
Lai arī viņš man blakus satraukti dīdījās, lai taču es beidzot to nolasot, klusēdama atvēru nākamo īsziņu: “es gribu tulit iebazt roku tavas biksitees es zinu ka tu esi mikla un gribosa…”
Sajuzdama, kā tai pat laikā vīrietis cieši spiežas maniem sāniem, kā viņa elpa kutina manu vaigu, sapratu visu…
Perversais tips, lasi pats savas īsziņas! – iemetu telefonu viņam klēpī un pusskriešus metos prom. Kaut kur mugurpusē man vēl sekoja viņa sauciens – “Tu man neizlasīji!”, bet es, sparīgā solī attālinādamās, ar skatienu meklēju tuvāko policistu…
Lai gan – ko gan es viņam teiktu? Re, tur tas glumais tipiņš, siekalodamies uzbāžas gaišā dienas laikā! Ar ko? Ar erotiskām īsziņām? Nu un tad? Viņš jūs kā aizskāra? Ak, spiedās klāt? Kas to redzēja? Varbūt jūs tikai izdomājāt? Un vispār – kur tad viņš ir?
Sapratusi, ka tas ir bezcerīgi un muļķīgi, izjutu vajadzību nomazgāt vismaz rokas – pēkšņi tās šķita lipīgas, glumas un netīras.
