Tas ir stulbi un nepiedodami, ka sešpadsmit gadu pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas joprojām kalendāra datumus dalām pareizajos un nepareizajos.
Tas ir stulbi un nepiedodami, ka sešpadsmit gadu pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas joprojām kalendāra datumus dalām pareizajos un nepareizajos.
Maija sākumā civilizētajā pasaulē pieņemts atzīmēt Otrā pasaules kara beigas. Šogad jau 61.gads, kopš kapitulēja Vācijas un to sabiedroto karaspēks. Rietumu valstīs šo vēsturisko notikumu pieņemts atzīmēt 8.maijā, padomju blokā to svinēja 9.maijā. Pašlaik, godīgi sakot, ir pilnīgi vienalga, kādu motīvu dēļ kara beigas tiek atzīmētas divos atšķirīgos datumos. Vēl vairāk, ja būtu vēlēšanās un laiks meklēt iemeslus, pietiekami argumentētus pierādījumus atrastu gan viena, gan otra piemiņas datuma piekritēji. Bet ne par to runa. Tas ir kārtējais datums kalendārā, kad vienas vai otras ideoloģijas, uzskatu pārstāvji un vienkārši vēstures zinātāji vai gluži pretēji – nezinātāji līdz aizsmakumam gatavi pierādīt savu taisnību. Turklāt tik aizgrābjoši skaļi, ka gluži kā medņi bērza galotnē pavasara riestā nedzird vairs neko no tā, kas notiek apkārt.
Zināmu troksni kara atceres pasākumos ienesa apvienības “Dzimtene” pieteikums pie Brīvības pieminekļa rīkot sapulci ar ziedu nolikšanu. Protams, Jura Žuravļova politiskais veidojums (starp citu, guvis ievērojamu iedzīvotāju atbalstu Rīgas pašvaldības vēlēšanās) šo datumu un, galvenais, vietu neizvēlējās nejauši. Tikai galvaspilsētas administrācijas atteikums viņiem dot atļauju šā pasākuma rīkošanai bija “aiz matiem pievilkts”. Tas vēlreiz parādīja, ka Satversmei neatbilstošais likums par sapulcēm, gājieniem un piketiem ir pārstrādājams. Varam atcerēties arī pagājušajā gada vasarā lielu sabiedrisko rezonansi izraisījušo seksuālo minoritāšu pieteikto gājienu. (Šā pasākuma morālais aspekts lai paliek uz tā atbalstītāju vai kvēlo noliedzēju sirdsapziņas.) Arī toreiz te to atļāva, te aizliedza. Vieni guva politiskās dividendes, bet citi tikmēr mēģināja ierasti sašūpot valdības koalīcijas grīļīgo laivu. Beigās ar visu pēdējā brīdī doto atļauju pasākums izvērtās grandiozā cilvēku muļķības un netolerances krāšņā demonstrācijā. Tikpat krāšņs un vēl muļķīgāks bija galvaspilsētas varasvīru mēģinājums 16.martā, leģiona atceres dienā, iežogot Brīvības pieminekli, to motivējot ar steidzamiem remontdarbiem. Kā tas beidzās, domājams, vairums varēja pārliecināties, tur esot vai lūkojoties televīzijas reportāžās.
Var minēt vēl citus “kalendāro nemieru” datumus. Īpaši tos, kurus mūsu “nacionāli norūpējušies” parasti izmanto, lai pierādītu savu oponentu ļauno dabu un Latvijas visu nelaimju cēloni. Par piemēru varētu minēt kaut vai pareizticīgo baznīcai piederošo mūsu valsts iedzīvotāju ignorēšanu Ziemassvētkos un Lieldienās. Aizbildināšanās ar to, ka tie ir tā saucamie krievu svētki, nav nekas cits kā klaja demagoģija. Pietiekami daudz latviešu tautības iedzīvotāju ir šīs kristīgās ticības novirziena piekritēji. Šādu datumu uzskaiti varētu turpināt vēl ilgi.
Protams, Otrā pasaules kara beigās ne Latvijai, ne pārējām Baltijas valstīm netika atjaunota valstiskā neatkarība. Palikām Padomju Savienības robežās savienotās republikas statusā ar visām no tā izrietošajām sekām. Bet ne par to ir runa. Teju vai ikvienu datumu kalendārā esam sākuši piemērot vienai vai otrai ikbrīža iekšpolitiskā putras grāpīša vārīšanās temperatūrai. Esam sašķirojuši pat kritušos pareizajos un nepareizajos, par vēl dzīvajiem pat nerunājot. Interesanti, kādas politiskās batālijas draud izcelties, spriežot, kur apglabāt 19 Otrajā pasaules karā kritušo, kuru mirstīgās atliekas pirms pāris dienām tika atrastas Saldus rajonā masu kapā? Tas ir stulbi un nepiedodami, ka sešpadsmit gadu pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas joprojām kalendāra datumus dalām pareizajos un nepareizajos.
