Viendien staigājot pa dārzu, neviļus pacēlu acis pret sauli un atskārtu, ka saulīte nemaz vairs tik spoži un silti nesilda kā vasaras pilnbriedā.
Viendien staigājot pa dārzu, neviļus pacēlu acis pret sauli un atskārtu, ka saulīte nemaz vairs tik spoži un silti nesilda kā vasaras pilnbriedā.
Šī vasara bijusi daudzu piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna. Te draugu kāzas mijās ar iestājpārbaudījumiem skolā, te smiekli ar asarām, te saulainie rīti ar lietainiem vakariem un otrādi.
Nemanāmi tuvojas rudens, lapas sākušas dzeltēt, un skolēni gatavo savas skolas somas jaunajam mācību gadam. Dienas rit ātri, un jau pēc nepilna mēneša mana dzimšanas diena, nu jau otrais gadu desmits – 20. Kādam tas liekas maz, bet man jau daudz. Kad biju mazāka, vēlējos ballītes kopā ar draugiem, lielas dāvanas, daudz ziedu un ilgāku lustēšanos. Tagad manu svētku vislielākā vērtība ir būt kopā ar mīļajiem cilvēkiem. Man pietiek ar sapratni, uzticēšanos un mīlestību.
Drīz sāksies skola arī man. Nesen braucot uz darbu, pieķēru sevi pie domas, ko esmu izdarījusi šā gada laikā. Viennozīmīgi vislielākais ieguvums šovasar ir prakse, ko ieguvu, strādādama laikrakstā. Meklēt, sagatavot un uzrakstīt – tas nemaz nav tik viegli, kā no malas izskatās. Nedrīkstēja arī padoties, jo tad zaudētāja būtu vienīgi es pati. Šīsvasaras prakse man lieti noderēs, jo iemācījos runāt ar cilvēkiem, nebaidoties jautāt, kaut vai pēc tam saņemt pretī tikai īgnu skatienu vai nesaņemt neko.
Nesen pati izdarīju nepareizu izvēli, iestādāmās skolā un sakot mācīties to, kas nemaz nepatīk, bet es nemaz to nenožēloju, jo bija laiks visu kārtīgi apdomāt un saprast, ko tad īsti es no dzīves vēlos gūt un ko pati esmu gatava darīt lietas labā.
Vēlos, lai visi, beidzot vidusskolu, kārtīgi izdomā, ko vēlas turpmāk darīt, bet ne vienmēr iesāktais un nepabeigtais ir nepareizi izdarīta izvēle.
