Mīlu… Mīlu tevi vairāk par savu dzīvi… Kad satiku tevi, dievināju šo brīdi.
Mīlu…
Mīlu tevi vairāk par savu dzīvi…
Kad satiku tevi, dievināju šo brīdi.
Mana sirds, likās, pacēlās putniem
līdzi,
Kad pieskāros rokai tavai, likās, tu
trīci…
Laiks pat apstājās uz mirkli…
Nakts klusums apbūra mūs abus
ilgi,
Tu paskatījies debesīs un teici:
“Nāc man līdzi!”
Jo tas ir tas, ko tagad tu gribi.
Mēs bridām pa naksnīgo, pielijušo
pļavu,
Un tu aicinādams satvēri roku
manu…
Ir apreibums no visa un tāpēc līdzi
tev eju.
Mēness apspīdēja tavu seju.
Mīlu tevi vairāk par sevi!
Tu manai dzīvei spēku devi.
Kā apbūri mani – to tu redzi…
Manai dvēselei ticības uguni dedzi!
Par tālāko es klusēšu…
Neko vairāk neteikšu.
Nākotnes plāniem atbildi meklēšu,
Kas būs, to es vēlāk manīšu.
Un tomēr mīlu, mīlu, mīlu!
Ar tevi kopā palikt gribu…
To, ka mani dievini, to es zinu,
Jo tavu atklāto sirdsbalsi es dzirdu.
Nezinu, cik ilgi,
Bet tu izdaiļo manu dzīvi.
Un manu neprātu tu paņēmi
līdzi…
Jo mīlu tevi vairāk par savu dzīvi…
Gunita
Nevajag
Ja tev nepelnīti kādreiz iegāž pa
vaigu,
Neizrēc kā šimpanze brēcienu
baigu.
Mūsu laikos gan pieņemts nav
tēlot Kristu,
Bet, ja kādam nejēgam pretī tu
sistu,
Tu tikai pats savu pašcieņu
pazaudētu.
Neatbildot tu uzplēs sitēja sirdī
rētu
Un ciniskais stulbums kļūst vārāks
un vārāks.
Neatbildot tu rādi, ka esi daudz
pārāks.
Nevajag visu kārt vienmēr pie
ķildu zvana,
Vispārliecinošākā atbilde reizēm ir
klusēšana.
Luijs Prūsis
