Kornēlijai Apškrūmai jubilejā Laikam pēc kāda slepena līguma Tevī visvairāk ir labestīguma.
Kornēlijai Apškrūmai jubilejā
Laikam pēc kāda slepena līguma
Tevī visvairāk ir labestīguma.
Taisni brīnums, ka tā var būt,
Bet katrā dzejas rindā to jūt Kādu daļu no tavas dvēseles
smaida.
Un tieši to šodien cilvēki gaida,
Jo ikdienā esam kā lēcoša puma,
Kas dzenās pēc lielāka medījuma.
Bet nevajag mākslīgas formas un
lakas,
Ja dāvā kāds veldzi no tīras akas
Bez silikona un didaktikas,
Bez liekulības un politikas.
Vēl ilgi sirds dāsnumā dalies
Un dzirnu akmeņos nesamalies.
Vēl ilgi pēc jubilejas, ko svini,
Ar gaišām domām mūs iepriecini.
Luijs Prūsis
* * *
… asais naža asmens ieduras
manī.
Tas ir auksts un nerada nekādas
sāpes.
Viss pazūd, nav nekādu sajūtu.
Ir tikai siltā asiņu straumīte, kas
plūst no manas rokas vēnām.
Tā apņem asmeni un piesūc
pilnu, bet iztukšo.
Man līdz vairs nav nekā un es
esmu tukša.
Vai tagad es esmu kļuvusi par
eņģeli?
Vai esmu brīva no sāpēm,
skumjām un vientulības?
Vai esmu pacēlusies spārnos un
lidoju prom no šejienes?
Vai tiešām tik vienkārši?
Nē, es redzu tevi.
Tu raudi, bet kādēļ?
Kāpēc, to redzot, sāp,
Ja esmu eņģelis?
Kāpēc tavas asaras mani
dedzina,
Ja esmu eņģelis?
Kāpēc manas sāpes, skumjas un
vientulība
Divkāršojas, ja es sasodīts – esmu
eņģelis?
Kāpēc tā? Kas šeit ir nepareizi?
Es negribu būt vairs eņģelis,
Es lābāk vēlos atpakaļ,
Gribu pamosties no šī murga.
Bet kāpēc es to nevaru? Hey,
Pamodini mani piecel mani!
Neraudi, viss būs labi, tikai
pamodini mani.
Kāpēc es nevaru piecelties?
Kāpēc tu mani nepamodini?
Kāpēc tevis nebija man klāt, kad
es iemigu?
Kāpēc tu man nepalīdzi?
Kristīne
