Viss šai pasaulē ir relatīvs kā marta lāstekas.
* * *
Viss
Šai pasaulē
Ir relatīvs kā
Marta lāstekas.
Pil, aug un stiepjas,
Un pēc tam nolūst.
Varbūt
Tāpēc laikam
Labāk nekad neizaugt.
Vienmēr
Skatīties saullēktus no jauna
Un saulrietos
Mirušos sapņos nenoslīkt…
* * *
Jā, jā,
Pavasaris nāk,
Saule ir sadomājusi visu izkausēt.
Tavs
Telefons gan laikam
Vēl nav atkausējams.
Tam
Laikam nekad
Nav pavasaru.
Vienmēr
Izslēgts, vienmēr ārpus zonas.
Kā
Kuģītis marta ledos,
Gluži vai iestrēdzis.
Tā,
Ka pat
Nav vērts torpedēt.
Un
Es jau
Nevaru tavā vietā to atkausēt.
Lanai…
Vai
Tu jau dzirdi?
Upes drīz modīsies!
Vai tu jau redzi,
Kā zaķi gar māju aizcilpo?
Cilpu cilpām
Sasiets ir mezglā
Tas trakais ziedēšanas laiks.
Kad tavās acīs iestidzis
Biju, slīkdams līdz kaklam…
Pat nepasūdzēties…
Varbūt
Atnāc uz ledus iešanu.
Baltu kuģīti palaidīsim pasaulē
Kā paši sevi.
Tāpēc, ja nu kādreiz
Vēl to zaķi satiec,
Piezvani man…
Oligarhi
Laužoties
Ar vairāk vai mazāk
Kusliem elkoņiem,
Pakaļ ar sviestu apziestiem
riecieniem
Esam tie paši
Sētas krančeļi,
Apsējuši pēc iespējas dārgāku
šlipsi
Un domājot,
Zobus griežot, spiežoties,
Cik vien tālu lielo kumosu
Sagrābt var…
Mūsu kuslie pirksti,
Kaut vai asinīs mirksti,
Mirsti arī tu, dvēsele…
Mirsti.
