Nupat publicēta šāgada pirmo mēnešu statistika par situāciju uz Latvijas ceļiem. Jāsecina – joprojām nav iepriecinoša. Par spīti ilggadējiem atbildīgo dienestu un amatpersonu regulāriem solījumiem beidzot ieviest kārtību.
Nupat publicēta šāgada pirmo mēnešu statistika par situāciju uz Latvijas ceļiem. Jāsecina – joprojām nav iepriecinoša. Par spīti ilggadējiem atbildīgo dienestu un amatpersonu regulāriem solījumiem beidzot ieviest kārtību.
Par spīti apņēmībai un, jātic, arī darītajam gada pirmajos trijos mēnešos uz ceļiem bojā gājuši 55 gājēji (salīdzinot ar 2006.gada attiecīgo laika posmu, tas ir par 45 procentiem vairāk), bet dažādas traumas ceļu satiksmes negadījumos guvuši 335 gājēji (par 47 vairāk). Priecē, ka ceļu policija daudz aktīvāk sākusi tvarstīt satiksmes noteikumus neievērojošos kājāmgājējus (sodīts par 48 procentiem vairāk) un salīdzinājumā ar attiecīgo laika posmu pērn par 92 procentiem audzis sodīto velosipēdistu un mopēdistu skaits. Arī iepriekš noteikumu pārkāpēju nebija mazāk. Vienkārši šiem ceļu satiksmes dalībniekiem tagad pievērsta lielāka uzmanība. Priecē, ka pamatīgi – par trešdaļu – samazinājies to braucēju skaits, kas nelieto ķiveres vai drošības jostas. Ticamākais, arī to veicinājusi pastiprināta ceļu policijas uzmanība.
Tajā pašā laikā pēdējos mēnešos parādījusies kāda pamatīga problēma. Proti, arvien vairāk to autovadītāju, kas pieķerti braucam alkohola vai narkotisko vielu reibumā, sākuši izmantot likumdošanas robus, lai izvairītos no pelnītā soda. Sākot ar “šmigā” braukušo KNAB darbinieci un beidzot ar Saeimas deputāta dēlēnu. Izrādās, administratīvi par sēšanos pie stūres apreibinošo vielu iespaidā var sodīt tikai četru mēnešu laikā pēc nodarījuma, pēc tam iestājas noilgums. Atliek vien sākt bezgalīgo pārsūdzību, paša vai advokātu slimošanas riņķa danci, un vēlamais termiņš ir novilcināts. Pēc tam Temīdai var parādīt garu degunu.
Uz kopējā fona pāris šādu lietu šķiet sīkums. Tomēr daļā sabiedrības tās var veidot pārliecību – kāpēc gan arī es nevarētu būt tikpat apķērīgs un varens? Papildus jāņem vērā, ka jau kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas tieslietu sistēmā pārsvarā dominē apsūdzēto tiesības, ne pienākumi. No tā izrietošās sekas ir soda nenovēršamības principa degradācija.
