Jau februāris veļas uz otru pusi. Pērtiķa gads sevi ierāmējis laika rāmītī. Kas mainījies? Patiesībā dzīve mutuļo uz priekšu. Te salst, te snieg, te līst un atkal snieg. Jauna valdība, mūžīgās galvassāpes par ceļiem, nu jau arī ģimenes ārstu trūkums…
Viss notiek ar nodomu vai bez nodoma, un, skatoties cilvēku sejās, nevaru iedomāties, kurš no viņiem varētu tik droši, kaut ar segvārdu, kritizēt valdību, katru, kurš domā un runā ne tā, kā gribētos. Nevienu starp ceļā satiktajiem nevarēju iedomāties, kurš mestu akmeni otra lauciņa tā paslepus. Komentāros internetā var atrast visu ko! Es pat nobrīnījos, ka parādās tādi nievājoši epiteti par Vistkopi, Traktoristu, jo patiesi domāju, ka runa ir par kādu cilvēku, kuram ir tāds uzvārds, un nekādi to nevarēju sasaistīt ar novada domi, jo starp deputātiem, arī pagastos, cilvēku ar tādu uzvārdu nav. Lai nu kā, šobrīd raugoties piesnigušajos kokos, krūmos, laipojot starp peļķēm, domās vēlēju izturību un vēlmi uz visu skatīties no otras puses. Tā sakot, ko sev labu paņemt no negatīvā, traucējošā, no tā, kas neļauj pilnvērtīgi dzīvot.
Cilvēks patiesībā ir tāds radījums, kurš sevī nes viesuļus, saullēktu, saules rietu, piesnigušas kupenas, viltīgus akačus, rāmu vasaru un smeldzīgu rudeni. Viņā ir viss no dabas. Ja runājam par sniegu, tad patiesībā ziemā nemaz citādi nevar būt. Ejot pa piesnigušu ceļu, atmiņas kavējas pie siltās vasaras. Visas grūtības ir tikai tāpēc, lai cilvēks pārlieku neizlaistos slinkumā. Kad pazuda elektrība, ļaudis rīta intervijā radio teica, ka tik traki nemaz neesot, jo mācoties ekonomiskāk izmantot dienas gaišās stundas un vakaros kavējoties atmiņās, kas nav noticis, skatoties televizoru.
Cilvēks mūždien atradīs, par ko gausties, ja nebūs problēmu, vienalga atradīs, lai būtu, par ko bēdāties. Tas ir labi, jo citādi zaudējam sirds siltumu pret citiem.
Vēl jādomā par draugiem. Draugi ir zelta vērti, taču vēl vērtīgāki ir ienaidnieki, nelabvēļi, skauģi. Tā tikai sākumā šķiet, ka no tādiem jāturas pa gabalu. Nē, gluži otrādi! Arī nezāles ir vērtīgas. Ienaidnieks ir atklāts un pateiks, ko domā, liks pārvērtēt sevi, nekad neiemidzinās: ak, ar mani viss kārtībā. Pateiks portālā, jo tā ir drošāk. Izraus savu taisnības bultu un atsēdinās, lai padomā, ka te ir zeme, nevis paradīze. Drauga vārdos reti kad ieklausās, jo katra kritika tikai vairāk vai mazāk saasina attiecības. Tiklīdz to saka ienaidnieks vai nelabvēlis, apstākļi mainās un lietas labā kaut kas tiek darīts. Kļūdas tiek novērstas, vairāk vai mazāk viss tiek vērsts uz pozitīvām pārmaiņām.
Arī skauģi tikai pirmajā brīdī ir atbīdāmi otrajā plāksnē. Patiesībā viņiem piemīt liels dzinējspēks. Ko tikai cilvēki nedara, lai pārspētu otru! Kāda fantāzija tiek likta lietā! Pat labākie rakstnieki netiek līdzi šai izdomas pilnajai fantāzijas pasaulei. Nav svarīgi, kādā krāsā saucam skaudību, tā ir un paliek cilvēka galvenā ēsma.
Tāpēc jāvēl, lai cilvēki satiktu arī ienaidniekus, nelabvēļus un skauģus, jo tikai tā mēs iegūsim patiesus draugus un no sirds priecāsimies arī par sveču gaismiņu tumšajos vakaros. Būsim veseli un stipri, jo vienmēr kāds būs, kurš neļaus slinkot! Tā ka nav nemaz tik slikti, kā no sākuma izskatās.
