Skolās noskanējis pēdējais zvans, daudzviet bijuši arī izlaidumi. Man šis laiks vienmēr uzvēdī vīstošu bērzu smaržu un vārdos neizsakāmu smeldzi.
Skolās noskanējis pēdējais zvans, daudzviet bijuši arī izlaidumi. Man šis laiks vienmēr uzvēdī vīstošu bērzu smaržu un vārdos neizsakāmu smeldzi. Droši vien, bet tikai pēc gadiem aptveram, cik nozīmīgi mums bijuši skolotāji, klasesbiedri, draugi, cik zināšanu un dzīves atziņu sakrāts. Lūkojoties atpakaļ, redzu savu pirmo skolu – divstāvu koka ēku ar čīkstošām kāpnēm. To nevar pat salīdzināt ar pirmās brīvvalsts laikā celto stalto ēku, kurā mācījos pēc tam. Tomēr pirmā ir vismīļākā. Gluži tāpat kā vecākiem bērni ir bērni arī tad, kad tiem jau sirmi mati.
Daudziem cilvēkbērniem apnicis mūžīgais arguments – ola vistu nemāca. “Bet ir taču, ko pamācīt!” man atzina kāds students. 18 gadi ir tāds īpatnējs vecums. It kā jau esi pieaudzis, tomēr vēl zaļš un neapbružāts. “Nu ir tomēr jāmācās! Lai cik tas arī neliktos dumji, jo šķiet, ka skolas gados nevajadzīgi daudz atzīmju pelnīts un kontroldarbu rakstīts. Es taču tagad visu zinu! Man ir savas domas par pasaules kārtību un pieredze attiecībās ar pretējo dzimumu. Kam man Mendeļejeva tabula un divdabju teicieni? Jūra līdz ceļiem,” atzīst topošais students. Viņš secina, ka tikai kustinot smadzenes un uzņemot arvien jaunu vielu domāšanas procesiem, var teikt, ka dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, kas attīsta. Pētījumi liecina, ka jau piecus gadus pēc vidusskolas beigšanas ir zudusi trešā daļa informācijas, bet pēc desmit gadiem var uzskatīt, ka esi uz pusi dumjāks. Tāpēc, kad esi jau gana mācījies, mācies vēl. Mācoties vairāk, nezināmā un apgūstamā paliek arvien vairāk. Ir vairāk informācijas par to, ko nezinām.
Cieņa un bijība ir tās skolas dotās vērtības, uz kurām balstās visas citas. Tiesa, ne pret visiem skolotājiem jūt cieņu vienādi. Ar bijušajiem skolasbiedriem atkal un atkal pārrunājam vēstures un fizikas skolotāja pārsteidzošo savdabību, viņu teiktais nav aizmirsts. Darba gaitās esmu tikusies ar daudziem pedagogiem, tomēr nākas secināt – spilgtu personību nav daudz. Ja ir bijusi laime būt viņu skolēnam, tad tā ir kā īpaša dāvana. Protams, skolēni nekad nav bijuši eņģeļi. Atceros klases kolektīva dumpi pret audzinātāju, kad sods par aizbēgšanu no kartupeļu talkas bija atcelta ekskursija uz Ļeņingradu (tagad – Sanktpēterburga). Gandrīz visi bez skolotāja aizbrauca ekskursijā un pavadīja šajā pilsētā brīnišķīgu nedēļu. Tomēr bija un palika kāda neredzama robeža – savstarpēja cieņa, kuru nepārkāpa pat lielākie palaidņi. Varbūt ne visi skaļi to apliecināja klases salidojumā, tomēr tā bija jūtama savstarpējā attieksmē.
Marinai Kosteņeckai pasniedza medaļu “Cilvēcisks paldies!”, ko viņa vērtē augstāk par visiem pārējiem, jo tas apliecina latviešu tautas mīlestību un uzticību rakstniecei. Tās dēļ viņa ir gatava pat piedot pāridarījumus. Kuram skolotājam tu pasniegtu šo medaļu?
