Pēdējā laikā no cilvēkiem jūtama tieksme gausties un izlauzt savu sāpi uz āru. Lielākā vai mazākā mērā – arī man. Tas varbūt saistāms ar šābrīža nomācošo politisko un ekonomisko situāciju Latvijā, varbūt ar pirmssvētku depresiju, bet varbūt vienkārši esmu saskārusies ar daudziem cilvēkiem, kam šķiet, ka dzīvē iestājusies melnā svītra. Mana atziņa – cilvēki, nerunājiet tik daudz par sevi! Es saprotu, vajag reizēm izkratīt sirdi un aprunāties, bet neieslīgstiet detaļās un izvēlieties, kam jūs savu sirdi izkratāt. Tādēļ, ka bieži vien tie, kas uzklausa jūs, nemaz nevēlas klausīties jūsu gaušanos – kāpēc man jāklausās sveša cilvēka privātās dzīves problēmas? Tik un tā nevienu neinteresē jūsu problēmas, jo pietiek ar savējām. Tad vēl ir cilvēki, kas par jūsu nelaimi tikai nopriecāsies, jo zināms, ka skaudības brīžos aklais sāk redzēt, mēmais raudāt un kurlais dzirdēt. Un beidzot ir tie, kas teic padomus, kā grūtā brīdī rīkoties, ko labāk darīt, ko ne, paturēs roku un teiks ausīm tīkamus un lišķīgus vārdus, bet, vai no tā ir jēga, tas jau ir cits jautājums. Katra žēlošanās un runas par sev personīgam lietām aiziet tālāk. Stāstot citiem par sevi un savām problēmām, pats sev izroc bedri – tā vietā, lai mēģinātu remdēt grūtumu un kaut ko mainīt savā dzīvē, uzvedībā vai rīcībā, tiek runāts aplinkus. Un šis apburtais loks tikai turpinās un ieilgst, šķiet, ka neveicas vēl vairāk. Katra izteiktā sāpe kādam svešajam ieilgst un tiek nodota no mutes mutē tālāk. Tāpēc es palieku pie sava – mazāk runāt, vairāk darīt! Viena no veiksmes formulām: ja negribi zaudēt, tad lieki nerunā. Ja arī pazaudēji – nerunā, pazaudēsi vēl vairāk. Bet tiem padomu devējiem, kam sava dzīve diemžēl nav izdevusies, iesaku labāk vispār neko neieteikt, jo ko gan var pateikt kāds, kam pašam neveicas. Uzklausīt – jā. Otrā advente simbolizēja cerību, trešā advente nozīmē prieku. Ir dzirdēti nostāsti, ka latvietim ar to prieku esot tā pagrūtāk. Bet pašķirstīsim folkloru: “Kur prieki, tur bēdas”, “Pēc lietus spīd saule, pēc bēdām nāk prieki”, “Ne dūmu bez uguns, ne cilvēka bez prieka” utt. Neizklausās nemaz tik drūmi, tātad latvieša dzīve nav nekāda bēdu ieleja. Tāpēc novēlu visiem tiem, kas jūt vēlmi izpaust savu bēdu uz āru, atrast to priecīgo cilvēku, kas uzklausīs un būs tuvs. Katram vairāk analizēt sevi un, ja tomēr kas neveicas, padomāt, kā to labot: varbūt vienkārši jāsāk ar sevi! Neviens cits nepalīdzēs, ja pats nemainīsies, jo laime ir dvēseles stāvoklis. Tāpēc šajā laikā nenokariet degunu. Prieku – visiem, visiem! ◆
