“Vai tā būs vasara vai rudens diena silta, Varbūt, ka pārslas lidos citudien, Bet satikties uz baltā Saules tilta Mēs sauli gaidīsim arvien.”.
“Vai tā būs vasara vai rudens diena silta, Varbūt, ka pārslas lidos citudien, Bet satikties uz baltā Saules tilta Mēs sauli gaidīsim arvien.” (Lūcija Sāgameža – Nāgele)
Tā visu mūžu skolotājas Ernas Šteinbergas sapņi un laimes mirkļi saistās ar Alūksni, tās neatkārtojamo dabas krāšņumu un mīlestību. Hildegarde Erna Lele dzimusi Rīgā 1912.
gada 8.maijā.
Māmiņa Anna strādā par šuvēju, tēvs Jūlijs ir dažādu amatu meistars. Kad meitenītei ir četri gadi, tēvs aiziet mūžībā. Jau agrā bērnībā viņa sapņo kļūt par baletdejotāju, aiziet pat uz baletskolu, bet līdzekļu mācībām nav, tādēļ mācās Rīgas pilsētas 3.vidusskolā un pēc beigšanas iestājas Fiziskās audzināšanas institūtā, kuru beidz 1933.gadā. 1934./35. mācību gadā mācās mākslas amatniecības skolā. Ar 1935.
gada 1.janvāri sāk strādāt par fizkultūras skolotāju Alūksnes vidusskolā. Sākas jaunās skolotājas ar sirdsdegsmi veiktais audzēkņu mācīšanas un audzināšanas darbs.
Smaidīga, enerģiska, prasīga pret sevi un audzēkņiem. Viņa veidoja katrā audzēknī pašapziņu, vienmēr iedrošinot: ” Tu varēsi, tikai pacenties, nu re, ka izdodas!” Visi vidusskolas audzēkņi no viņas mācības ieguva skaistu stāju, prasmi izprast deju soļu un kustību valdzinājumu gan tautiskajās, gan sarīkojumu dejās, būt inteliģentam, kulturālam gan sadzīvē, gan sabiedrībā. Tas bija patiess prieks, kas skanēja katra audzēkņa sirdī, tādēļ visi skolas audzēkņi viņu ļoti mīlēja, cienīja un dievināja.
Laimes māte dāvā skaistāko mīlestību, kas uzplaukst, iepazīstot un iemīlot Zaubes pagasta brašo jaunieti Krišjāni Šteinbergu, kurš dienē Alūksnē Siguldas 7. kājnieku pulkā kā leitnants. Mīlestības takas apvij Tempļa kalnu ar krāšņi zilo vizbulīšu uzticīgajām actiņām, ar laivu mēnessgaismā pār ezera viļņiem līdz mīlestības saliņai Cepurītei, un uzplaukst skaistais mīlestības zieds kā baltās ūdensrozes Alūksnes ezerā. Un 1936.gada Ziemassvētkos par godu jaunlaulātajiem skan svinīgās kāzu melodijas Alūksnes baznīcā. 1939.gadā piedzimst dēliņš Ivars. Nu dzīves laimei ir skaists piepildījums. Šis ir vislaimīgākais laiks skolotājas Ernas Šteinbergas dzīvē. Jauka ģimene, mīļš darbs skolā – tā ir īsta Dieva dāvana. Aktīvi iesaistās sabiedriskajās norisēs. Kad Alūksnē 1938.gadā atklāj Tempļa kalnā Saules tiltu, tad kā pirmais pāris pār tiltu iedejo Erna un Krišjānis Šteinbergi.
Pasauli satricina kara negaisi, un smagie krusas graudi nežēlīgi kapā cilvēku likteņus. Smagi saslimst dēliņš, un 1943.gada 19.septembrī nepietiekamas medicīniskās aprūpes dēļ izskan viņa mūža gājumiņš. Nākamajā gadā mūžībā aiziet māmiņa, bet vīru Krišjāni ierauj kara virpulī, par viņu nekas nav zināms ilgu laiku. Skolotāja ir viena ar savām visdziļākajām dvēseles sāpēm un skumjām. Viņa izvērtē savu līdzšinējo laimīgo, gaišo dzīves posmu un smeļas spēku no iegūtās un saņemtās mīlestības varenā spēka. Šis spēks viņai dod varenu stimulu darbu turpināt. Tie ir viņas audzēkņi. No 1935. līdz 1952.gadam ir viņas darba mūžs Alūksnē. Šajos gados viņas darbs izskan kā skaista simfonija katra audzēkņa dzīvē. Ik rītus diena sākas ar rīta vingrošanu, ko vada viņas sagatavotie aktīvisti, iesaistīti pa klasēm visi skolas audzēkņi. Tad fizkultūras stundas, kurās skolotāja blakus mācību programmai māca tik daudz dzīvē nepieciešamo zināšanu. Vakaros skolas fizkultūras zālē spēlē volejbolu, bet aktu zālē notiek mākslas vingrošana, dejošana. Notiek daudzi plaši fizkultūriešu pasākumi, kurus papildina mūzika. Tērpus gatavo paši audzēkņi, šujot, krāsojot un pāršujot dažādus apģērbu gabalus, un viss kopā veido fantastiskus uzvedumus. Fizkultūras kolektīvā darbojas vairāk nekā simts skolēnu. Šie skolotājas darba dāvātie gadi katra audzēkņa sirdī atstāj skolotājas gaišo smaidu, prieku par skaisti paveikto, kas paliek mūža garumā.
Ar 1952.gada 1.septembri skolotājai Ernai Šteinbergai anulē skolotājas tiesības, jo esošajai varai nepatīk skolotājas biogrāfija. Viņa pārceļas uz Rīgu un piecus gadus strādā par grāmatvedi Rīgas kartonāžas rūpnīcā. Tikai pēc vairākkārtēju iesniegumu rakstīšanas 1958.gadā viņai atjauno skolotājas tiesības. Darbu turpina Rīgas 47.vidusskolā līdz aiziešanai pensijā. Strādā par fiziskās audzināšanas skolotāju, vada skolēnu deju kolektīvus, ar tiem piedalās skolēnu dziesmu un deju svētkos. Viss mūžs – darbs, ziedi, mīlestība. Mīl dabu, ziedus, klusumu. Vasaras kopš bērnu dienām pavada pie radiem laukos. Bieži kavējas mežā, pļavās, no kurienes vienmēr atgriežas ar ziedu pušķi. Dziļi sirdī glabā atmiņas par Alūksni, jo tā ir viņas jaunības zeme. Līdz pēdējam dzīves mirklim uztur kontaktus ar saviem bijušajiem Alūksnes skolēniem, kuri ir šīs garīgi stiprās, saprotošās, labestīgās, mīļās skolotājas Ernas Šteinbergas auklējums.
Atvadīsimies no skolotājas Alūksnes ģimnāzijas 10. – 12.klašu korpusa 1.stāva zālē (agrāk tā bija viņas pirmā darbavieta – Alūksnes vidusskolas fizkultūras zāle) 6.maijā pulksten 13.00. Paldies skolotājai saka ikviens jūsu audzēknis, esot šajā, kā arī tajā saulē.
